Gud mōrning, Vijetnam!

Visu šodienu man ir sajūta, ka esmu darbojos uz [insert brandname here] baterijām, nu tā kā tie zaķi reklāmās. Esmu ieskrējies un tagad grūti apstāties. Pulksten 18 vakarā, kad it kā varētu iet mājās, man bija sajūta, ka nevar būt, ka šodien vairs neko nevar izdarīt. Nu bet ok (nopūta, ja), to nav vērts stāstīt, bez konkrētiem piemēriem to nav vērts stāstīt, bet, ja būs konkrēti piemēri, tad var iestāties tas gadījums, kur varētu piemērot angļu valodas jaunvārdu dooced - atlaists no darba par blogošanu par savu darbu. Lai gan vēl šonedēļ pamanījos izlasīt Viedokli par to, kā kompānijas pamazām adoptē korporatīvo blogošanu, tomēr blogot par savu darbu - ni un ni. Neiesaka.

Ok. Pirms es ķeros pie slepeno alkohola krājumu meklēšanas, pastāstīšu kaut ko konkrētāku. Kā jau minēts, kaujinieciski noskaņotais pzrk bija devies uz centru, noskatījās kino (ak kungs, ar tādu intensivitāti es vēl nekad neesmu apmeklējis kino - apmēram 4 seansi, cik? mēneša laikā? trīs nedēļu laikā? ak tā, tad nav nemaz tik daudz, bet, tā kā laiks iet ne-nor-mā-li ātri, tad liekas, ka es tur tūlīt apmetīšos uz dzīvi. Bet tātad par to konkrēto. Biju uz Kluso kalnu.

Nu nepatīk man skatīties šausmu filmas, es jau pēc piecpadsmit minūtēm sāku pētīt telefona pulksteni un rēķināt, kad tā filma beigsies. Ja doma bija pabaidīties, tad jā, pa brīdim pabaidījos, bet tad uz beigām sākās kaut kāds murgs ar sižeta peripetijām. Man jau likās, ka tas sākums neko tur nesola. Filmas 2/3 bija pagājušas, kad iestājās mākslīga pauze, mākslīgi sižeta izskaidrojumi un mākslīgi pavērsieni, un beigas bija... beigas bija muļķīgi pārprotami nesaprotamas, toties ļoti gaidītas.

Div-ar-pus eži no pieciem, jo baiļu faktors bija augsts. Aktierspēle fui. Sižets - gandrīz ok, bet pārmuhļīts. Režija? No tās es neko nesaprotu. Operatora darbs - vidējs.


P.S. Ā, bet atziņa par to, ka māte ir bērnam Dieva vietā - spēcīga. Iespējams, vērtīgākais, kas tai filmā vispār bija.

Ar labunakti, nekomentētāji!