Pie eestupuikām man patika - pirmkārt, man kaut kā nejauši veidojas aizkustinošas attiecības ar kaimiņzemju taksistiem (it sevišķi, ja es iedodu dāsnāku dzeramnaudu, protams). Starp otrkārt varētu pieminēt to, ka forši pasitu "sociālo klačiņu" ar viņu birojā mītošajām meitenēm, it sevišķi ar vienu tādu, ar kuru "pa kluso" sacentos - kuram autentiski britiskāks akcents.

Toties celšanās 4.40, sociālā kafijas dzeršana pirms pusdienām (es kafiju nelietoju) un asā pastas mērce (lai gan kolēģis ēdienkarti tulkoja, asums nebija paredzēts) noveda mani tādā stāvoklī, ka mirkli pirms izbraukšanas atpakaļceļā man pēkšņi bija pilnīgs blackout's - nebija ne mazākās poņas, kas šodien par dienu.