To es arī iedomājos.

Nu nestaigā taču mūsdienās skeleti apkārt ar izkapti rokās. Mūs nenogalina slimības un pārliecīgi ilgs zemkopības darbs. Mūs nogalina stress, darbs un kaitīgie ieradumi. Un tos šī sieviete tavā aprakstā simbolizē gana labi. Tāda varētu būt šodienas nāve - pabalinātiem matiem, cigareti vienā un neizdzertu kafiju otrā rokā. Čībās, bet mētelī.

Nez kādēļ, lasot visu laiku iedomājos viņu līgojošos, vārdus pār pietūkušām lūpām pārspļaut mēģinošu. Nezinu. Varbūt vainīgs pirmais stāvs?