Sākās tas viss ar modinātāja zvanu. Apmēram stundu vēlāk es jau biju izkāpis no gultas un diena varēja sākties.

Pirmais pārsteidzošais Notikums bija atklājums, ka man ir kolēģis cibiņš. Diemžēl es tik tālu neredzu, lai noteiktu viņa niku vai atrastu kādu žurnāla dizaina īpatnību, kas ļautu viņu identificēt. Nu, cibas browsēšana varbūt neko nepierāda, bet, man domāt, ljArchive lietošana norāda uz pietiekami advancētu būšanu šeit iekšā. Pārsteidzoši ir tas, ka es pirms tam un vēl aizvien turēju aizdomās divus citus kolēģus.

Pēc tam, lai gan es nebiju īpaši plātījies ar to, ka esmu ieplānojis iet pie zobārsta, zobs izdomāja vairs nesāpēt un samulsināja zobārsti, kura tur neatrada neko, kam sāpēt. Logisch, ka pāris stuindas vēlāk tas iesāpējās atkal. Bet tas viss figņa, rentgenu uztaisīšu un vainīgo atradīšu.

Pa ceļam pie zobārsta es apmēram pirmo reizi mūžā trāpījos uz apmēram virinātājām. Viņas gan tur čurāja ielas malā, paslēpušās aiz koka, bet kurš normāls cilvēks slēpjas tik nemākulīgi un nātnos zēniņus mulsinoši. Tā pavisam nejauši man ir pie rokas bilde no tās vietas, kur notika šis šausmīgais atgadījums. Nu, paskatieties paši, tur taču nav vietas, kur to darīt... Tas, kas tur labajā malā, tā ir sēta. Šo nerātno sieviešu dialogs, kad gāju tur garām, bija apmēram šāds: "...и я сварила пельмени. Ой. Здрасте!" - "Бугага!" Esmu viegli šokā.

Hmm, kas man vēl bija dīvains? Ā, ā, āhā! No šodienas esmu atkal korists. Bet, lai tur nokļūtu, man atkal bija baigie piedzīvojumi. Aizeju tur, kur man liekas, ka jābūt korim. Uz durvīm nosaukums īstais, bet nevienas norādes, kur notiek mēģinājums. Garderobiste ņefiga nesadarbojas un nekā nezina. Es izmisis reizes piecas zvanu uz tā cilvēka telefonu, kurš pirms 10 minūtēm zvanīja man, lai pateiktu, ka viņa jau gaida mani tur. Arī stāvot mierīgi un ausoties, nevienu pašu kori nedzird. Tad es tur tāds izmisis par nonākšanu tik stulbā situācijā staigāju šurp turp, līdz biju pietiekami satraucis kādu tantiņu, acīmredzot pasniedzēju, kura apjautājās, ko es meklēju. Palīdzēja viņas mājiens "ar mietu", ka pāris mājas tālāk ir iestāde ar ļoti līdzīgu nosaukumu. Ak es. A varbūt pirms iešanas iekšā tomēr vajadzēja paskatīties uz mājas numuru? Nu neko, viss ir forši, es tad dziedāšu korī.

Pēc kora braucu mājās. Esmu noguris. Ar ierastām roku kustībām stumju iekšā atslēgu, kad šī pēkšņi saliecas kā no papīra. Zvanu atkal izmisis tam pašam cilvēkam, lai ved man manu rezerves atslēgu. Vislielākās problēmas, protams, raisīja noorganizēšana, lai atslēgas tiktu nogādātas no punkta A uz punktu B, nevis pati tehniskā ķibele. Izstrīdējāmies, izkasījāmies. Pa vidu es paspēju sevi ieslēgt starp divām durvīm - brīnums, ka man bija telefons kabatā. Kad mirkli vēlāk tas telefons tiešām iezvanījās un man atkal bija jāstrīdas un jādusmojas, tad aiz dusmas uzradās pietiekami liels spēks, lai pats varētu atvērt durvis. Heh.

Esmu priecīgs, ka ledusskapī mani gaidīja gatava paika, lai arī auksta. Lai gan tad, kad to iegādājos, es īsti nebiju paredzējis, kad un vai es to ēdīšu, bet, redz', atradās tomēr pielietojums.

Pārējais viss šodien likās apsolūti normāls. Salīdzinot ar.