Elpot nav ko, ārā krīt dažas piles, bet gaisa vēl nav. Kolēģe aizgājusi uz mājām, es te viens tusēju. Vēl negribas nekur iet, ja nu vienīgi paēst. Piegāju pie loga, izliecos ārā, bet tur tas gaiss vienalga tāds pats. Tad es tur tāds, izliecies pa logu, prātoju, kas notiktu, ja noveltos lejā no šī sestā stāva. Nekas jau nenotiktu. Domāju, ka neviens to lidojumu nepamanītu, jo logi uz to pusi ir minimāli, apkārt šādi tādi žogi. Kad pēdējie no citiem kolēģiem ietu mājās, palūrētu manā kabinetā, redzētu, ka gaisma deg, telefons uz galda un kompis ieslēgts, padomātu, ka es drīz būšu atpakaļ, un ietu prom. No rīta kolēģe gan pabrīnītos, jo pa visiem šiem n mēnešiem, ko es te strādāju, ne reizi neesmu bijis darbā vairāk nekā minūtes 5 pirms darba laika sākuma. Njā, tagad jau tīri normāli līst, bet tas gaiss vēl nav atnācis līdz manīm. Pie kā es paliku? Ak jā, par to izvelšanos. Nu jā, mājdzīvnieks gan būtu satraukts, ka neesmu atgriezies to pabarot, bet nevarētu jau nevienam piezvanīt. Nez, moš rīt no rīta vai, vēlākais, ap pusdienlaiku kolēģe iedomātos palūrēt pa logu.

Labi, šodienai pietiks depresionisma (tas varētu būt tāds mākslas stila nosaukums, ja vēl nav), nu jau normāli līst ir mazliet uzlijis un tūlīt būšu salietojies melnu tēju, un tad jau būs ok.