Kas man var liegt pieļurbāties? Sirdsapziņa? Kāpēc lai man būtu sirdsapziņa. Apziņa, ka vēders ļoti protestēs? O, jā, tas ir labs arguments. Bet no otras puses, man jau tagad ir viegls apreibums, tikai nevaru saprast, aiz kā tas.

Jau ilgāku laiku prasās arī atsākt "regulāras nikotīna uzņemšanas procedūras". (Par šādām frāzēm reizēm gribas sevi piekaut. He, tas sasaucas ar Fight Club tēmu.)

Nu tā, jūtu, ka šis atkal būs no tiem ierakstiem, kur jēgas maz un ko maz kāds sapratīs. Vēl mazāk kādam tas rūpēs.

"Čapajevs un Pustota" jau tagad ir kļuvis par vienu no maniem mīļākajiem literārajiem darbiem. (Duriks es esmu ar visām savām oficiālajām frāzēm.) Apbrīnojama domas skaidrība un vienlaikus nesalīdzināmi sarežģītāka loģiskā struktūra par manis minētajiem Ešera (es pareizi atcerējos uzvārdu?) abstraktajiem darbiem. Vienkārši ģeniāli.

Eh, ja jūs, tēli manā datorā, zinātu, cik smeldzoša var būt e-pasta atbildes gaidīšana. Nē, ja jums liekas, ka tas ir saistīts ar to manu jautājumu par to, kā izspiest atbildi no saņēmēja, tad tas nav tas. Tas ir pavisam cits gadījums.

Reizēm pārņem izmisums par to, cik viegli mani mētā "dzīves vētras viļņi" - augšup, lejup, atkal augšup. Tad vēl augstāk un tad atkal pavisam zemu. Un tad man izdodas uz sevi paskatīties no malas un tad var gandrīz apraudāties par to, ka patiesībā tā ir tikai vētra ūdensglāzē.

Īstenībā mani kretinē tie Cibas "stilīgie literāti". Daži ir normāli čibriki un ar tiem pat ir iespējams komunicēt, bet citi ir vienkārši neizturami. Augstprātīgi. Lielā māksla.

Bet tad es atkal piespiežu uz sevi palūkoties no tā redzespunkta "skabarga-baļķis" un (es nezinu, kā ir ar jums) tad es atkal un atkal atskārstu, ka citos cilvēkos mani kaitina tieši tās īpašības, kas ir arī manī pašā. Reizēm es neizprotu, kā tieši tās kaitinošās iezīmes izpaužas, bet es skaidri nojauši (hmm, kā sauca šito te literāro īpatnību? oksimorons? kā var vispār "skaidri nojaust"?), ka man tās piemīt. Neizplūdīšu sīkumos.

Nāk miegs un es vēl pat neesmu sācis pieļurbāties. Gribēju kā labāk un sanāks kā vienmēr. Bet vispār šis laikam ir viens no pirmajiem tādiem relatīvi siltajiem vakariem, kad es varētu izmantot nakts un balkona romantiku, un patusēt tur, savā nodabā.

Vēl tikai pārbaudīšu e-pastu un pievienošu šo savu domu plūdumu saviem iepriekšējiem murgiem.

Ar labunakti, čibriki!

Nākamās dienas updeits: Nepieļurbājos tomēr. Uznāca miegs, un tāds pusaizmidzis noskatījos stilīgu filmu par narkomāniem.