Šobrīd gan man nav tāda cieši laba stāsta, ko pastāstīt, tāpēc vienkārši aizpildīšu laiku (9 minūtes). Vienubrīd man bija doma (atkal) paspēlēties ar ChatGPT un mēģināt viņam iebarot manu [Cibas] rakstīšanas stilu un pierunāt, lai uztapina ierakstu manā stilā, bet pienāca vakars un atkal jau ir sajūta, ka labāk būtu iet gulēt (ja vien atkal neuzradīsies kāds pusaudzis ar lūgumu palīdzēt, piemēram, ar latviešu valodas mājasdarbiem; parasti tas notiek ne ātrāk par 23...). Vispār šovakar galvā skan Dziesmusvētku repertuārs – ja pirms nedēļas mēģinājumā kaut kā neizdevās iesildīt balsi un viss skanēja briesmīgi (es pagaidām runāju tikai par sevi), tad šodien skanēja tīri labi, man arī patīk tās dziesmas, ko šodien dziedājām (Jāņuvakars un Jāņu dziesma, Ciānas bērni, Sit kociņu un kaut kas vēl šodien tur bija). Ar nepacietību gaidu, kad varēsim kāpt uz skatuves – īstenībā mēģinājumus un burziņu gaidu vairāk kā noslēguma koncertu (jo pēc tā viss būs atkal beidzies). Klausos gan, ka diezgan liela iespēja, ka 11. tramvajs nebūs gatavs vālēt pāri Brasas tiltam – kā, nez, visi pārvietosies...? Nu, labi, tad jau redzēs.

Vispār gaidu arī marta vidu, kad beidzot tas monstrozais darbs būs piebeigts. Man jau gan patīk intensīva darba periodi, bet ilgstoši to nevar izturēt. Atvaļinājumu arī gaidu un jau sāku plānot.

Runājot ar vecākiem, klausos, ka vairāk par manām gaidām mans tēvs ir burtiski sācis skaitīt dienas līdz pensionēšanās dienai. Arī neatceros, kad viņš par kaut ko būtu tik [vokāli] gaidījis. Prieks par viņa pozitīvo noskaņu.