bozenas ieraksts par naksnīgo suņu staigātāju tērpiem atgādināja vecos labos laikus Tartu, kur biju iefiltrējies kādā studentu korporācijas ballītē, kur gājām pirtī (puspagrabā, gandrīz vecpilsētā) un bija radusies nepārvarama vēlme iegūt skaidru naudu, lai norēķinātos par patērētajiem korporeļu alus krājumiem. Tā nu manā uzdzīves karjerā ierakstāms arī pārgājiens pa naksnīgu vecpilsētu, kā vienīgo apģērba gabalu izmantojam dvieli ap vidukli, bet vienīgo aksesuāru – bankas karti rokās (nu, un ar papildu ēriku žūksni atpakaļceļā). Eh, tie bija laiki.