It kā sācies atvaļinājums, vēl neko būtisku neesmu izdarījis, tikai atbraucis uz Rīgu, ar māsas līgavaiņa "partiju" esmu teju visu sestdienu pavadījis reibumā un autobusā, tagad varētu uzskatīt, ka esmu sācis ceļu uz Igaunijas ziemeļiem, esmu iesēdies vilcienā un tūlīt šķērsošu Rīgas robežu, šovakar vēl jāsaremontē velo, lai rīt no rīta startētu uz Lahemaa "pludmali".

Jā, vispār neesmu apmierināts ar velodarbnīcas darbu, aizbraucu turp ar tukšu riepu (precizēšu — aizstūmu), šie riepu nomainīja, bet mājupceļā sapratu, ka līdz ar riepas maiņu šie ir uztaisījuši tādu astotnieku, ka nav iespējams pabraukt, astotnieks tāds, ka pakaļu nevar uz sēdekļa noturēt, krata kā mežonīgs zirgs. Aizbraucu vēlreiz, šie it kā remontēja, bet pa vidu vēl pukojās, tipa, cik ilgi man tas disks ir (paši uzlika jaunu pirms pusotra mēneša), neko daudz nevarot izdarīt. Braucu prom, vēl joprojām nedaudz vibrēja, vārdsakot, pēc remonta sliktākā stāvoklī kā pirms tā. Nākamais pārsteigums bija, braucot lejā ielejā — gandrīz sētā ietriecos, jo aizmugurējās bremzes vairs nestrādāja, tikai skaļi kauca, čikstot pret disku. Tā visa rezultātā meklēšu jaunu servisa provaideri.

Ieraksts noslēgts plkst. 13:48, iepostēšu sazin kad vakarā.

(Turpinot ceļojumu vilcienā.) Ja pirms 7 gadiem, 2005. gada pavasarī, es mēnesi padzīvoju dzīvesvietā bez pastāvīgā interneta pieslēgšanas iespējām un toreiz no A līdz Z apguvu tālaika mobilā telefona iespējas pārtapt par datu pārraides modemu (un nākamajā mēnesī priecīgi apguvu iespēju aplūkot ap 60 Ls rēķinu), tad tagad, 2012. gada vasarā, varu salīdzināt tehnoloģiju lēcienu uz priekšu. Vairs nekādu mudīšanos pa telefona setingiem un Bluetooth (vai alternatīvi — infrasarkanajiem) savienojumiem, daži klikšķi un androīdtelefons ir pārtapis par mobilo AP, datorā tikai izvēlies jaunizveidoto bezvadu tīklu (un ieraksti paroli, protams). Vārdsakot, viss kā pa diedziņu. Lai gan reizēm tālaika modemu pieslēguma veidošanas "mūzika" skan ausīs pati no sevis. Atmiņas un asociācijas.

P.S. Un tas, protams, tagad notiek IT lielvalstī.

Godīgi sakot, man nav īsti nojausmas, kas no tā sanāks, bet lielākoties esmu visu izdarījis, tagad atliek gaidīt rezultātu (vai arī aprakstīt to Cibai, lai Cibas kolektīvais saprāts to pastāsta jau laicīgi).

Rītdienas garajam velobraucienam gatavojamies, pēc cīņubiedra receptes sagatavojot lielu daudzumu makaronu. Problēma tāda, ka cīņubiedrs nav klāt, līdz ar to es pirts apstākļos (karsti! mitrs!) eksperimentēju pats ar receptes dotajiem.

Savārīju divas pakas ar spageti lielā katlā. Biju visu gandrīz sabāzis katlā, kad sapratu, ka vietas tur ir par maz. Bet nu nekas, izdevās visu tur sastumt.

Tikmēr uzsildīju cepeškrāsni, atvēru olīvu bundžu un sakūlu divas jēlas olas.

Kad makaroni bija savārījušies, nokāsu ūdeni un pārkrāmēju tos cepamajā veidnē. Kā jau tas bija normāli paredzams, makaronu daudzums pārsniedza veidnes tilpumu, bet arī tas nekas.

Iemaisīju olīves, pārlēju ar olu, iestūmu krāsnī. Tagad cepas.

Kas no tā visa sanāks? Kā to pārvietot līdzi?

Cīņubiedrs bija pārliecināts, ka konsistence būšot tāda, ka to varēšot ēst bezmaz nenokāpjot no riteņa. Hmm.