Jūtūbē uzgāju un tagad fonā vēroju 1986. gada Disneja filmu "Flight of the Navigator".

Esmu diezgan drošs, ka tā bija pirmā filma, ko bērnībā astoņdesmito gadu beigās skatījos kinoteātrī, vismaz pirmā, ko atceros. Ar nelielu izpēti, klikšķināšanos pa Wikimapia un gūglē uzieta apraksta palasīšanos kopienā psrs, atcerējos, ka kinoteātri sauca "Sarkanā Ausma" (vai vienkārši "Ausma") un tas atradās toreizējā Linarda Laicena ielā, tagadējā Nometņu ielā.

Tagad filma liekas vienkārša un vienkārši interesanta, kā jau bērnu filma par NLO un ceļošanu laikā, bet tolaik tas bija Piedzīvojums.

Filmā epozidiskā lomā darbojas arī Sāras Džesikas Pārkeres 1986. gada versija, re' ku' no 29. minūtes:
http://www.youtube.com/watch?v=jdeA5CLj--c&t=29m20s

Viena piezīme par dzīves ironijām.

Daži vietējie latvieši (studenti) kapos uzgājuši latviešu karavīru kapus. Tagad uz Lāčplēša dienas tuvošanos bija sarosījušies, ka vajadzētu iet tos kapus apkopt. Doma jau aizgrābjoša un aizkustinoša, ja tā īpaši neiedziļinās. Bet!, kā teica Ivars G.

Pirms dažām dienām runājos ar latvieti, kas te ieprecējusies jau pirms vairākiem gadiem. Izrādās, igauņi uzskata (es te atstāstu man stāstīto, ko teikuši viņas igauņu puses radi), ka tie konkrētie kapi esot kādām soda vienībām, ne gluži brīvības cīnītājiem bāleliņiem, un igauņi neesot īsti sajūsmā par latviešu entuziastu ideju tos kapus kopt.