Ja ievērojāt, ka vairākas dienas neko nerakstīju, neko nekomentēju, nebiju onlainā nevienā čata programmā, nebiju atbildējis uz kādu e-pastu, nebiju apmeklējis savu profilu nevienā sociālajā tīklā, tad pareizi ievērojāt — es nebiju onlainā, pat ne no mobilā interfeisa. Gribēju jau saukt "kur tie gadi", kopš tik ilgi neesmu bijis bez konekcijas pie vispasaules tīmekļa, bet nu neatceros, kad pēdējo reizi tā bija.

2007. gada vasarā biju atvaļinājumā (tajā, kur mēs gāzām podus Horvātijā), bet tur es pamanījos atvaļinājuma vidū izvilkt no automašīnas bagāžnieka dziļumiem savu klēpjdatoru, lai ar viltīgām sarunām un darbībām no ielas malā esoša soliņa ērtībām pieslēgtos pie vietējās viesnīcas bezvadu tīmekļa (neatceros, kas tik svarīgs bija vajadzīgs, laikam e-pastu čekošana naktsmītnes konfirmācijai).

Vēl bija kaut kāda vasara ap 2004.-2005. gadu, kad es feikoju saslimšanu kādā lauku viesnīcā, tfu, slimnīcā, bet manā rīcībā nav informācijas, vai es tolaik praktizēju piekļūšanu internetiem no telefoniem.

2000. gada vasarā es devos laivu braucienā pa Ventu, kur bieži nebija zonas, un tā rezultātā, priecīgs izkāpis krastā kaut kur Skrundā, saņēmu niknu zvanu no tābrīža darbadevēja, kādas starptautiskas autonomas, ka biju neziņojis par savu prombūtni un biju nesazvanāms. Tolaik gan internets nespēlēja lielu lomu manas dzīves šovā (a la Truman Show). Un tāpēc arī par laika periodu pirms šā gadsimta nav jēgas atskaitīties par laika posmiem, kad ilgstoši neesmu bijis online.

Vārdusakot, ilgi nebiju pie datora.

Ziņoju, ka:
a) priecājos, ka ventilators ir sācis griezties un es neko neesmu nokavējis;
b) manas prombūtnes laikā neizlasītā frendliste aptver vairāk nekā 360 ierakstus (a la http://klab.lv/users/pzrk/friends?skip=360);
c) dzimto pilsētu pa šo laiku nebiju pametis.