No sākuma gribēju rakstīt par lielo melnbalto bildi, ko šorīt dabūju no ārstes. Tāda liela A3 fotogrāfija, ar kuru gadījās maziņš kāzuss - rentgena kabinetā kāds bija tur uzrakstījis svešu vārdu, uzvārdu utt. Es jau nobijos, ka mani moš sāks ārstēt pēc sveša cilvēka defektiem, bet nē, bilde izrādījās īstā, problēmas - manas (lai gan nekādas nopietnās [šeit sekoja pārdomas par garu ārstēšanos no "nenopietnām" kaitēm]).

Tad es tāds - aizdomājies par lielām melnbaltām bildēm - atcerējos savu pusaudžu gadu kluso sāpi. Pirms gadiem desmit, varbūt mazāk, Latvijas Televīzijā bija tāda spēle, kur dalībniekiem viens no uzdevumiem bija cilvēka sejas attēla salikšana pēc pārinieka sniegtā raksturojuma (nu, tur bija izvēle - atsevišķi 3 dažādas mutes, 3 dažādi deguni, piere, mati, kakls utt). Nu un kā gadījās, kā ne, arī mana māsa pamanījās tapt nofotogrāfēta un tur salikta. Tas viss fuflo, bet vai varat iedomāties, kā jutās viņas brāļi, ja viņas attēls (liela, kvalitatīva A3 izmēra fotogrāfija) vēl šobaltdien karājas viesistabā pie sienas. Pārējiem bērniem ta' netika parādīts tāds gods... Sīkums, bet neforši...

Tad man ienāca prātā doma, ka varētu padomāt, kādas bildes iz manas dzīves palikušas atmiņā. Pirmais mans lepnums par izdevušos fotogrāfiju bija 15 gadu vecumā, fotogrāfija tapa Krakovā klases ekskursijas laikā (laikam pēc 9 klases izlaiduma). Diemžēl man tas attēls nav nekur tuvumā, fotogrāfēts ar ļoti parastu "ziepjutrauku" un toreiz jau taisīja tikai taustāmās bildes. Ak, jā, tur bija redzams Krakovas cietoksnis saulrietā no upes puses. Krakovā es tā arī esmu bijis tikai vienu reizi, bet palicis iespaids kā par ļoti skaistu pilsētu.

Varētu pieminēt arī manā cibā pirms mēneša pieminēto bildi ar mūkiem pie saulespuķu lauka, tagad man tā bilde ir uz desktopa un patīk.

Fotogrāfija kā nozare man patīk. Pat ļoti. Ja dzīve būtu citādāk iegrozījusies, es ļoti labprāt daudz fotografētu, mācītos fotografēt un... ļoti daudz fotografētu. Bet pagaidām man ir tikai telefonkamera/ar kameru aprīkots telefons (kas pirms pusotra gada bija kvalitatīvākā no visām telefonkamerām, tagad noteikti jau ir labāki telefoni radušies). Un man ir bildes, kas tapušas pēdējā gada laikā, kopš man ir tas telefons. Pasēdēju šovakar kādu pusotru stundu un no visas vizuālās informācijas atlasīju interesantāko. Hronoloģiska secība tur nav nekāda, kvalitāte ir ļoti dažāda (ir arī pāris kadri taisīti ar nopietnāku agregātu), attēlos redzamie ir lielākoties svešinieki (izņemot mani), negribēju ne tuvos cilvēkus, ne arī paziņas likt tur (tajā lielajā ļaunajā internetā, kur zog identitātes). Atvainojiet, svešinieki!

pzrka 2005.gads fotogrāfijās (uzmanību... nekustieties... klikšķiniet!)