Kaut kādi gļuki ar cibdraugu uzskaitījumu. Semagic neko negrib teikt priekšā, tā teikt, pašam jādomā. Tad nu arī pētu un domāju. Man palicis par vienu friend-of mazāk. Bet tas, par kuru man Semagic vakar teica, ka esot izdzēsies, šodien ir atpakaļ. Tātad kāds cits. Bet tas vēl nav dīvaini. Dīvaini ir tas, ka es esot "atdraugojis" kādu citu cibiņu (es skaidri redzu kuru, bet skaļi neteikšu), lai gan pirms pāris dienām ar skaidru motivāciju to piedraugoju (tagad padarīju to atkal par draugu, un to Semagic man akurāti paziņo). Bet tas jau nemaina friend-of skaitu. Turklāt kaut kā dīvaini izskatās tas, ka neviens manā draugu sarakstā nav izstrīpojies.

Heh, tagad man pēkšņi Semagic current mood ailītē parādījās šāds teksts: "?????????????" (Nu, es nezinu, vai jūs to redzat, jo man te pārkopējot ķīniešu ķeburi par jautājumzīmēm pārvērtās.)

Un tad vēl arī šis mulsinošais anonīmais komentārs.

Par visām citām manas dzīves dīvainībām es nemaz nesākšu stāstīt. Ilgi, sarežģīti un ne pa tēmu.

Pēdējā laikā spilgtas asociācijas par spilgti iztēlojos dzīvi kā kāršu namiņu. Tāda nolemtības sajūta. Un tad vēl - pēc tam, kad šorīt mani kārtējo reizi par mata tiesu nenotrieca un kad sapratu, ka notriekšana ir viena no lietām, no kā es baidos (līdz šim es tiešām nedomāju, ka baidos no tā), manas iztēles kāršu namiņa tēls ir papildinājies ar to sagraujoša auto tēlu. Kaut kāc psc. Un vēl par to notriekšanu runājot, dadomājos līdz tam, ka tas varētu tāpat kā citiem cilvēkiem ar bailēm no suņiem - jo vairāk no tiem baidies, jo niknāk tie rej (un pēc vajadzības kož).

Gribēju jau sev ieteikt atpūsties, bet atpūsties no kā? Es jau tāpat nestrādāju. Bet braukšu es pabūt pie jūŗas.