Pirms es ieturu vakariņas, pabaroju mājdzīvnieku, uzēdu zobupastu (hmm, kas vēl bija jāizdara? Prātā nāk pamatskola, kad pirms gulētiešanas bija paradums sameklēt skolas drēbes, ai, ko es te muldu, ne es meklēju, ne kā...), tad paguļu dažas stundas, ceļos augšā, mazgājos (ā, tagad atcerējos - pirms gulētiešanas vajadzētu nomazgāt traukus, lai no rīta tos mazgājot nebūtu jātērē tik dārgais laiks, kas būs notriekts pusguļus spēlējoties ar modinātājiem), ēdu brokastis, es šajā sarežģītās konstrukcijas teikumā gribēju pateikt, secināt, ka laikam es esmu nolemts visu mūžu dzīvot kaut kādā nesaprotamā diennakts ritmā. (Beidzot beidzās teikums, fū.) Ar to es gribēju teikt, ka, kamēr būs brīvdienas un kamēr rutīna nebūs uzvarējusi, tikmēr es būšu vai nu neizgulējies, vai aizmidzis, vai arī pamodies kaut kad pēcpusdienā. Vai saproti mājienu?

Vakarnakt mājdzīvnieks nāca un koda, kad biju jau aizmidzis - nebiju parūpējies par dzeramo. Nē, tas nebija mājiens.