Manu optimistisko kaimiņu (to, kurš mani solīja iesūdzēt) ir pametusi viņa draudzene (tā, kuras kaķi es atradu, pirms viņš mani draudēja iesūdzēt). Pats par sevi šis apstāklis nebūtu īpašas ievērības cienīgs (viņa draudzene izskatījās ļoti jauka un noteikti nav pelnījusi dzīvot ar šādu nāpsli), bet, vedot prom savas mēbeles, viņai ir izdevies iebuktēt mājas lifta durvis. Līdz ar to, tās vairs neveras ciet un lifts nestrādā.
Tā nu es pieteicos līdzi mājas kooperatīva priekšsēdētājam, lai optimistiskajam kaimiņam paziņotu priecīgo vēsti, ka viņš varēs samaksāt kādas 5000 naudiņas par lifta remontu. Šoreiz viņš vairs nedomāja, ka esmu austrumeiropas izcelsmes mājsaimniece, un nesolīja iesūdzēt. Par histērisku nedabūjušu muļķi arī mani vairs nesauca, bet, runājot kā jurists ar juristi, mēģināja man skaidrot, ka brīdī, kad viņa tās lifta durvis sabojāja, viņi jau vairs nebija attiecībās, turklāt esot strīdējušies jau ilgu laiku pirms tam. Ak, teicu es, ja vien Herr Jurists būtu toreiz paņēmis iekšējās kārtības noteikumus, viņš zinātu, ka dzīvokļa turētājs ir atbildīgs par visiem zaudējumiem, ko mājai nodara viņa viesi. Un viņam taču ir atbilstošā apdrošināšana, vai ne?
Lasītāj, šajā brīdī viņš atcerējās par apdrošināšanu. Nekāds pokera spēlētājs viņš nav, un jurists arī ne pārāk.