Tā kā otra puse devās uz Skotiju uz pāris dienām, tas bija labs iemesls, lai iztīrītu māju. Pagrabs palika neaiztiks, vairs nejaudāju. Bet savācu divas milzu kastes ar grāmatām, no kurām nebūtu žēl šķirties, galvenokārt angliski. Nav nemaz tik traki - vairums ir iepirkts stacijās un lidostās, tāpēc arī tik nožēlojama kvalitāte un otrreiz nelasīšu.
Mani pamatskolas klasesbiedri (NB - pamatskolā man gāja samērā nožēlojami, es nesaku, ka bija briesmīgi vientuļa – es biju ļoti aizņemta ar ārpusskolas pasākumiem, taču klasē pavadīto laiku uzskatu par pazaudētu cilvēcisko attiecību ziņā) ir nolēmuši ar mani draudzēties orandžajā portālā. Galvenokārt tas izpaužas tādējādi, ka mani aicina ciemos un tad sūta bērnu bildes (meitenes) un visādu spamu (puiši). Neesmu īsti noformulējusi savu attieksmi pret to laiku (un to, ka vismaz divus gadus man bija paniskas bailes iet uz skolu), bet laikam jau galvenā nots ir vienaldzība.
Bet nesen, NYC esot es sastapu SO klases biedru, kas ir bijis viens no bullies. Bija ārkārtīgi interesanti dzirdēt viņa viedokli - piemēram to, kā viņu kaitinot tas, ka daži klases biedri, viņu satiekot, esot atļāvušies teikt, ka viņš esot viņiem skolas laiku sabojājis. Proti, viņš taču neko neesmot varējis darīt, jo ja viņš nebūtu par kādu ņirgājies, kāds cits būtu ņirgājies par viņu. Burvīgs attaisnojums, bet acīmredzot man bija svarīgi dzirdēt šādas ierakumu otras puses nostāju.