Par tiesas prāvu inscenējumiem
Pirms pāris gadiem kopā ar trim citām meitenēm zeltenēm braucu piedalīties tiesas prāvu inscenējumā. Viena no pretinieku komandām sastāvēja no diviem austrāļu puišiem, kuri no pieredzes un izbīļu viedokļa droši vien bija tādā pašā stāvoklī kā mēs.
Beidzas "pleading"'i, izlemjam iedzert tēju. Atceros divus zīmīgus sarunas pavedienus. Pēc tam, kad kārtējo reizi mums pavaicā, kā mums tur Laplandē dzīvojas, ar kolēģi skaidrojam, ka principā nekas, tikai tumšs un diezgan auksts, kad ir polārā nakts un tā. Un brieži šogad nepārāk aug. "Brieži?" Nu, ja, mūsu galvenais iztikas avots. Un šajā brīdī mana nevainojami ģērbtā komandas biedrene, paspilgtinot savu stāstījumu skaidro, ka šī kostīma iegādei vien viņai ir nācies pārdot četrus ašākos briežus, un divus ļoti labi trenētus suņus turklāt.
Risinās saviesīga saruna par to, kā mūsu universitātes ir atlasījušas savas komandas, kā notika gatavošanās, kā maksājām par ceļu. No Austrālijas puses atskan viennozīmīgs sašutums, ka LU ir mums apmaksājusi ceļu un dalību šajā lieliskajā nedēļas pasākumā, jo viņi naudu ir maksājuši paši.
-"Why would your country pay for you to participate in this?"
-"Well, we are also considered sort of ambassadors for the law school, we are sent to moot courts in order to make academic contacts etc."
-"Then why Australia does not do that for us?"
-"I dont know. We are a small country, and any publicity is good for us. For example, how many Latvians had you met before today?"
-"None that I know of. However, I have met quite a few people who could reasonably have been Latvians coz they were impecably dressed, extremely smart and well articulated."
Un, ievērojiet, šādu iespaidu mēs bijām radījušas stundas laikā, pamatīga stresa apstākļos un pārbijušās līdz pelītēm.
Tad nāca nākamais gads, kur mūsu pretinieki bija daudz nopulētāki un garlaicīgāki, bet ar austrāļiem es reizēm sarakstos vēl arvien.