Pirms pāris gadiem man ļoti palīdzēja izmisuma sajūta. Jo citas izejas nebija - bija slikti, un bija skaidrs, ka no nekā nedarīšanas labāk nepaliks, savukārt, ja kaut ko darīšu, pastāv iespēja, ka būs labāk.

Tagad man palīdz vecums un pieredze - jo izmisuma situāciju rezultātā iegūtā pieredze rāda, ka tik traki parasti nav, galvenais ir lēkt ūdenī un tad ķepuroties uz priekšu.

Bet es vēl arvien lēmumus pieņemu ar pārliecību, ka vienkāršāk ir pieņemt lēmumu un tad sadzīvot ar sekām, nekā pārdomāt visādas alternatīvas. Jo parasti pārdomātās alternatīvas nerealizējas, realizējas kaut kas cits:)

Uzdrošināšanās ir manta, goda vārds. Tikai ir tādi, kam tā ir dabiskais stāvoklis, un tādi, kam sevi jāpiespiež uzdrosināties.