Par pienākumiem un brīvību
Palikt uz šaurās takas starp pārmērīgi daudziem pienākumiem un pārliecīgu izlaišanos, saglabājot tik daudz brīvības laika un domu ziņā, ka pienākumi nespiež pie zemes.
Izturēties pret sevi iecietīgi, jo es tāda sev esmu vienīgā, un tāpēc neizdzīt sevi abstraktu mērķu vārdā. Darba ziņā kāds vienmēr centīsies no darbinieka izdabūt maksimumu un tad vēl nedaudz, un tikai darbinieka ziņā ir tas, kā sev saglabāt lielāko sava laika/dvēseles daļu. Pat ja darbs ir ļoti mīļš.
Pagulēt stundu ilgāk, ja 7:00 ir skaidrs, ka, tobrīd pieceļoties un dodoties uz darbu, pirmā stunda tāpat tiks pavadīta, mēginot atgūties.
Varbūt man jāmaina darbs, jo es sāku izlaisties un neesmu gatava vairs darbā "ieguldī sevi visu un ar pilnu atdevi". Jeb vai vecums.
Kaut kā tā.