Par identitātes jautājumiem
Atkāpe - mana otra puse ir dzimusi un augusi Skotijā, bet viņa mamma ir no Francijas (Bretaņas), savukārt tētis - no Hongkongas (no dzimtas, kas paaudzēs nodarbojušies ar tradicionālo ārstniecības augu tirdzniecību milzu apmēros). Viņa brālis, savukārt, dzīvo Austrālijā. Tas viss padara ārkārtīgi vienkāršas (man) un sarežģītas un aizraujošas (visiem pārējiem) pirmās valodu kursu nodarbības, kurās jāstāsta par savu ģimeni un tā.
Lūk, viesojas manas otras puses mamma. Šorīt no rīta tiek sastapta krāsotāju brigāde (serbs, beļģis un francūzis) un norisinās saruna starp manas otras puses mammu un franču puisi.
Sākumā angliski, tad franču valodā.
"Bet jūs taču esat francūziete!"
"Jā, es esmu no Bretaņas."
"Bet viņš?" Pārsteigts skats uz manas otras puses pusi (jo viņš parasti visiem dāvina visādas Skotiju raksturojošas lietas, turklāt lepojas ar to, ka ir no Skotijas un mēdz arī parunāt angliski).
"Nu, viņš ir dzimis un audzis Skotijā."
"Bet jūs esat no Francijas!"
"Jā, no Francijas."
"Bet viņa tēvs?"
"Viņa tētis ir no Hongkongas."
"Bet jūs taču dzīvojat Francijā?"
"Nē, pamatā mēs dzīvojam Skotijā, bet brīvdienās – Francijā."
"Bet tad jau tu esi francūzis!" (adresēts manai otrajai pusei, ar lielu sašutumu)
"Nē, es esmu skots."
"Bet tava mamma ir no Francijas, tātad tu esi FRANCŪZIS!"
Brīdī, kad uzmanība pievērsās man, man atlika tikai skaidrot un taisnoties, ka mana otra puse ir izlikusies par skotu jau pirms es viņu satiku, tāpēc manas vainas šajā franciskās identiātes noliegšanā nav.