Atceroties, ka sports tiek īstenots tikai tad, ja tas sagādā prieku un patīk, es sāku domāt, kas man no sporta nodarbībām patīk. Orientēšanās ir tālu, un autovadītāja tiesību man vēl arvien nav. Trenažieri līdz kaklam, skriešana man īpaši nepatīk, grupu nodarbībām *dajebkādām* es esmu par nesavāktu (jau mandarīnu valodas nodarbības reizi nedēļā vienā un tajā pašā nedēļas dienā, laikā un vietā man ir briesmīgs pārbaudījums). Un tad es atcerējos skrituļslēpes. Riteņbraucēju celiņu man apkārt ir daudz un labi. Pirms gadiem desmit es ar tām braucu katru dienu, un man patīk daudz labāk nekā ritenis, jo - man vienkārši ļoti, ļoti patīk slēpot!
Dīvaini, kā lietas, kuras reiz esmu uzskatījusi par pašsaprotamām, uz kādu brīdi pagaist no dzīves un pat aizmirstas. Te ietilpst biatlons, orientēšanās, dziedāšana, rakstīšana, zviedru valoda, vienādojumi.
Ak, manas skrituļslēpes! Ja nebūs Rīgā, braukšu uz Stokholmu!