Garastāvoklis: | exhausted |
Mūzika: | Mazais ganiņš by Dzeguzīte |
starpkultūru saziņa
Vakar padiskutējām ar poļu kolēģi. Kontekstam - mums ir pilnīgi pretēji uzskati teju visā, viņš ir pārliecināts sociālists, kurš lamā manus liberālos uzskatus, tic, ka tieslietas ir nožēlojama nozare, ienīst tradīcijas un tic, ka visforšāk būtu dzīvot Austrālijā vai ASV, kur cilvēkiem tādas pagātnes lietas netraucē dzīvot un tā tālāk un tā tālāk. Pie visas šitās viedokļu bagātības viņam arī tie ir jāpauž, skaļi, pārliecinoši un draudīgi, tā teikt, pretējā viedokļa paudēju ir vērts iznīcināt, lai būtu pilnīgi skaidrs, ka viņa viedoklis ir stulbs. Protams, ko gan es ar saviem samērā liberālajiem (vai trešā ceļa) uzskatiem, dziedāšanu korī un tā tālāk varu teikt? Ja viņš mani nelamā par liberāli, tad sauc par neizturami konservatīvu.
Tad nu lūk, viņš bija briesmīgi sašutis, ka kāds no HR viņu epastā uzrunājis ar "Mr XXXX", tā vietā, lai vienkārši rakstītu "Dear YYY". Ko lai saka, man savukārt krīt uz nerviem tas, ka cilvēki, kurus nekad mūžā neesmu redzējusi, ar kuriem neemu iepazīstināta un pazīstama, mani uzrunā par dear un sauc vārdā. Mans kolēģis, redz, savukārt, uzskata, ka, strādājot vienā iestādē (pāris tūkstošiem cilvēki) visi gandrīz ģimene vien esam, un cilvēka uzrunāšana ar "Mr" vai "Vous" nozīmē teju šķiru pārākuma izrādīšanu.
Iesaistot visas iespējamās svešvalodas un veicot salīdzinošu apkopojumu (poļu, krievu, vācu, franču, spāņu, latviešu valodas, un angļu arī) pie īstas skaidrības nenonācām, tad nu iesaistījām trešo kolēģi. Bet jaukākais diskusijas aspekts bija par Starbuck's praksi "tuvināšanās klientiem vārdā" prasīt klienta vārdu un (daudzos gadījumos dīvainā izpildījumā) pierakstīt to uz krūzītes... Nu, man esot apveltītai ar igauņu savādo priekšvārdu es jau sen vairs necenšos šajās iestādēs saukt SAVU vārdu, kādēļ, protams, nejūtos tuvāka zīmolam, tikai tāpēc, ka nelaimīgais darbinieks atkal sauc mani vārdā, kas man neko neizsaka. Bet mans kolēģis, saprotiet, par spīti tam, ka ir PRET multinac korporācijām IET tur tāpēc, ka viņu sauc vārdā, nevis uzrunā par kungu/mesjē/sir.
Bet ziniet, ko es novērtēju? Mēs arvien runājam. Atšķirībā no mūsu ceturtās kolēģes, kārtīgas rietumeiropietes, kas pirms nedēļas apvainojās par to, ka palūdzu viņu nedaudz klusāk runāt pa telefonu, jo mēs esam četri cilvēki birojā un pārējie savas lietas tomēr mēģina kārtot, nerunājot pusotru stundu pa telefonu ar un par saviem mīļākajiem.
Esmu sadrūvējusies par to, nu, par visu iespējamo. Par to, ka vecums nāk, dzīve paiet, bērns ātri pieaug un es viņu redzu maz un tā. Un gaidu konkursa rezultātu - es gan esmu bijusi vienīgais kandidāts, bet vienmēr jau var būt kāds vērtīgāks atradies.