visskaitinošāk ir, kad pieķeru sevi neturot sev dotos solījumus. bet nekas - dusmas uz sevi ir motivējošas. kādreiz es nebiju uz to spējīga vispār un nemaz. tagad pamazām, pa lietiņai vien, pa mazumiņam vien, nu vismaz to zivju eļļu vēljoprojām katru rītu dzeru.

kas attiecas uz visu pārējo, pilnmēness (?) ēnā man sāk šķist, ka drīz vien no jauna uzbangos identitātes krīze, jau šorīt viena no pirmajām artikulētajām domām bija par zaudēto identitātes daļu un nesaprašana, kā to atgūt. bet pēc tam jau tas atkal pāries.

bet par to, ka kaut kas īsti nav tā, kā būtu jābūt, liecina arī rīta dialogs manās mājās. pamostos, pieceļos sēdus, berzēju acis, staipos, domāju, ar kuru kāju kāpt ārā un tā. un tad mans dārgais, pamanījis manu kūņošanos, apsēžas pie manis gultā un saka: "pasaki kaut ko."
es: "labrīt!"
viņš: "fūuuu.. viss kārtībā"
es: "e?"
viņš: "nē, nu Tu tā pa nakti piecēlies sēdus un sāki kaut kādā svešvalodā runāt".
es: "kaut ko saprotamu?"
viņš: "nē. es nesapratu. un tad Tu atmeti ar roku un gulēji tālāk."

tā. interesanti, ko es vēlējos pateikt. tik pa sapņiem - murgiem atceros, ka kaut ko mēģināju, bet mute bija kā aizlīmēta. uz pēdējo dienu skumji depresīvo domu fona vien varu iedomāties, ko.