rīts.
nevaru nekādi pamosties jau 3. stundu.
plakstiņos smagums. prāts nestrādā vispār. kafija arī nepalīdz.
pilnīgi sirreāla sajūta šorīt.

pa nakti visu sapņa garumā ļoti cītīgi un mērķtiecīgi gatavojos smadzeņu operācijai, kā lobotomijai, tikai tā bija paredzēta kaut kādā dīvainā veidā - smadzenēs ar šprici ievadot paralizējošu vielu. tas bija tāds mans apzināts lēmums. un tad es visu nakti atvadījos no dažādiem cilvēkiem, ar viņiem runājos un risināju dažādas tēmas no augstajiem plauktiem, skaidri apzinādamās, ka tā ir pēdējā reize, kad kaut ko saprotu. bet tad parādījās makšķernieks, gudrais taupītājs un dabas draugs māris olte tērpies zilā adidas treniņtērpā un mēģināja mani no tā atrunāt. kā tas beidzās, to vairs neatceros.

laikam jāmaina darbs.