pašbarotava.

10:41am: rīts.
nevaru nekādi pamosties jau 3. stundu.
plakstiņos smagums. prāts nestrādā vispār. kafija arī nepalīdz.
pilnīgi sirreāla sajūta šorīt.

pa nakti visu sapņa garumā ļoti cītīgi un mērķtiecīgi gatavojos smadzeņu operācijai, kā lobotomijai, tikai tā bija paredzēta kaut kādā dīvainā veidā - smadzenēs ar šprici ievadot paralizējošu vielu. tas bija tāds mans apzināts lēmums. un tad es visu nakti atvadījos no dažādiem cilvēkiem, ar viņiem runājos un risināju dažādas tēmas no augstajiem plauktiem, skaidri apzinādamās, ka tā ir pēdējā reize, kad kaut ko saprotu. bet tad parādījās makšķernieks, gudrais taupītājs un dabas draugs māris olte tērpies zilā adidas treniņtērpā un mēģināja mani no tā atrunāt. kā tas beidzās, to vairs neatceros.

laikam jāmaina darbs.

5:57pm: vīna priekšnojautas.
šodien domāts plašā amplitūda. no gatavības aiz ilgām ņemt rokā telefonu zvanīt tam, kas iemieso mājas smaržu, pelmeņus, jūras džemperus. tad par tām skumjām, kas sekos pēc tādas rīcības. līdz vienkāršai, prastai sajūtai, ka šovakar uz jumta jāsalejas un jādod vaļā līdz krīt. un tad pārdomas par to, kādas izjūtas uzjundī jumta ballīte. atceros pagājušajā gadā skatījos pāri jumtiem un domāju, cik jauki būtu, ja būtu kāds, ar ko dalīties tajā skaistumā un nepieradinātībā. kaut it kā blakus cilvēks bija, tomēr nebija iespējas dalīties. kas šogad ir mainījies? skumjākais, ka nekas. tāpat it kā blakus ir cilvēks, bet ar ko dalīties - nav.

tad nu jāpieķeras pie rokas savai fotokamerai, jādefilē pārliecinošā tuvumā vīnam un... par pārējo līdz rītam jāaizmirst.

9:21pm: skumjas.
skumjas pat uz jumta mani atradušas.

10:38pm: uz mājām.
es šodien kaut kā neprotu panākt vīnu. laikam negribas. gribas uz mājām ņemties ar bildēm. vēl pieklājības malks un tad.