11 dienas - tas ir biedējoši maz
1. Vakar bijām uz kino, uz "Gariju Porteri un Akabanas gūstekni". Filmucis smuks, nav vārdam vietas: skaists vizuālais sniegums, foni, noskaņas arhitektūra - viss tas par ko es fantastikas filmās sajūsminos. Specefekti kvalitatīvi nostrādāti - nevienu brīdi nelikās neīsti vai samocīti. Nu forši. Labs filmucis lai ar pudeli kvasa atslēgtos uz tām pāris stundām.
Protams es jau nebūtu es, ja neatrastu pie kā piekasīties: ir skolotāju sastāvs - "labie skolotāji", kas izraisa simpātijas un "sliktie" skolotāji, kas izraisa antipātijas. Kapēc no "labajiem" skolotājiem ir tik vien tā labuma, kā 1-2 miglaini padomi (kas ir pretrunā ar skolas noteikumiem un liek bērniem riskēt (ar bērnu ādām ir vieglāk riskēt kā ar savējām)), bet pats antipātiskākais atnāk pašā dzīvībai bīstamākajā momentā un palīdz, atbalsta, izglābj? Bez maz vai kā tāds ideālais tēvs...

2. Dabeidzu Luisa Sepulveda grāmatu "Stāsts par kaiju un par kaķi, kurš tai iemācīja lidot". Grāmateli nopirku 1.-kārt smuko bildīšu dēļ, 2.-kārt - likās inčīga doma par plēsēju, kurš māca savai maltītei lidot. 1/3 daļa veltīta tam kā kaijanoķēpājas naftā un nomirst. 2./3 veltīta tam kā tikek meklētas idejas kā kaiju audzināt un kā iemācīt. 3./3 veltīta padoma meklēšanai pie cilvēkiem, un kā par padomdevēju tiek izvēlēts dzejnieks. Cilvēka vienīgais ieguldījums ir aiziet uz augstu vietu pilsētā (torni) un uzlikt kaiju uz margām. Bet dzejnieka pajūsmošanai veltītas veselas 3 lapas.
Esmu apmulsusi - esmu sev nosolījusies bērnu audzinot nepūst miglu acīs, radot nereālu priekšstatu par pasauli, bet maksimāli tuvināt bērnu reālajai pasaulei, stāstīt kās, kā ir, mācīt būt reāli un skaidri domājošam, vienvārdsakot - būt dzīvesspējīgam. Bet grāmata? Tā dod ilūziju, ka 1. atnāks "salatētis" un izglābs, 2. dzejnieki ir vienīgie cilvēki, kas ir atvērti jaunām idejām, kaut arī mana pieredze liecina, ka dzejnieki ir tik ļoti norakušies savas nabas vērošanā, ka neko citu apkārt neredz.
Es vēl padomāšu ko darīt ar to grāmatu.