Ne vienmēr vajag pašai maksāt cietsirdīgas naudas summas lai iegūtu pieredzi un atziņas - dažkārt der uzklausīt tās no citiem un apdomāt. Mana paziņa bija psihosociālajā treniņā, 4 dienas pēc kārtas, kura mērķis bija apv. 50 cilvēkiem izveidot komandu. Ne to komandu, kur pārītis bļauj un pārējie izpilda, bet tādu komandu, kur 50 cilvēki izsaka savu viedokli, tiek uzklausīti un kopīgi labprātīgi veic uzdevumu. Paziņa teica, ka tras esot bijis ļoti grūti,
pirmkārt tāpēc, ka pārējie 49 cilvēki ir jāuzklausa, jāņem vērā.
Otrām kārtām tāpēc, ka cilvēku savstarpējās attiecībās saviesušies nosacījumi: ja es pasaku tā, tad es sagaidu, ka otrs mani sapratīs un izdarīs. Bet varbūt tas otrs nevisai saprata ko tu no viņa gribi, varbūt otrs nepiekrīt, varbūt vienkārši viņš ir no tās Latvijas malas, kur tā nedara. Un tā pazūd kontakts. Nav kontakts – nav komandas.
Trešām kārtām – visas 4 dienas no 7.00 līdz 4.00 vienīgais uzdevums bija izveidot komandu. Un komandu var izveidot, ja tev ar katru komandas locekli ir kontakts. Kontakts prasa saspridzinājumu un piepūli – sasprindzinājumu klausīties otru, uzklausīt otru, sekot kā otrs jūtas – tur vairs nepaliek vietas personiskajām sāpēm, personiskajām ilūzijām un personiskajam slinkumam.
Viņi - visi 50 cilvēki izveidoja komandu. Stabilu komandu. Bet mana paziņa ir mainījusies pēc šī pasākuma – ir kļuvusi mierīgāka, dziļāka, stabilāka un koncentrētāka. Un man ir palicis vēl patīkamāk būt viņas klātbūtnē – jo viņa ne tikai klausījās manī, bet klausījās mani visu.

Es pamēģināju klausīties savus apkārtējos. To kā viņi runā, kā elpo, kas tieši viņiem ir svarīgs – un man bija grūti. Visu laiku būt kontaktā. Bet kad man tas izdevās – bija fantastiska sajūta, sajūta, ka turu plaukstu uz otra sirds.