Kluss sestdienas vakars, stūrī stāv slota ar ko mana maiņa slaucīt grīdas, negribas, ārā iet uz auksto mazmājiņu negribas, ir atslābums un klusa apziņa, ka ne ko īpaši negribas, jo tas ko gribas, un tas, kas man izraisītu man pozitīvu adrenalīnu, ir drusku par grūtu priekš manis.
Šonedēļu es veltīju prakses vietas meklēšanai: mus ir jāpavada 30 darba dienas praksē. No sākuma teica, ka prakse sāksies 22. janvārī. Pagājušo nedēļu, 5.dien - ka 16. decembrī - līdz ar to visas manas iestrādes namu pārvaldēs izjuka - ne viņiem laiks, ne vēlēšanās krāmēties ar praktikantu pirmssvētku periodā. Tad sākās pats jautrākais- tas ko sauc par mācību iestādes prakses vietas nodrošinājumu: mācību koordinatore sapratusi, ka mums neko nav nodrošinājusi uzkrāva vienam vīram, kurš 2-3 dienu laikā spiests atrast mums prakses vietas - ekstriimi, es teiktu. Un nu šis kungs nāk mums stāstīt par praksi. Es to varētu pārtulko tā: ejiet d... un atrodiet tur prakses vietu. Viņa stāstījums ir tāds - ejiet uz savām mājām, kur jūs dzīvojat un dibiniet tur Dzīvokļu Īpašnieku kooperatīvās sabiedrības. Mājā, kur man ir dzīvoklis, lielākā daļa ir pensionāru, ir novēroti arī iedzīvotāji, sastāvoši psihiatriskajā uzskaitē, sētniece, kura uz pieklajīgu "labrīt" atbild ar asarām papildinātu stāstu par to, cik viņai ir grūti un ka viņa prakstiski neredz. Eksotika.
Šo piektdien, kad notika kārtējā prakses instruktāža, es lielāko tiesu laika skaļi un nepieklājīgi smējos. Sākot ar to, ka viena no manām kursa "biedrenēm" nevarēja izskaidrot pasniedzējam ko viņa namu pārvaldnieku apmācības kursos dara (smējās visi), līdz pat lekcijas beigām.
Nu labi - man ir attaisnojums - notika pirmā saskarsmes mācību stunda. Jauna pasniedzēja lasīja no grāmatas nodaļas. Kad es papildināju viņa nolasīto ar piemēriem no dzīves , tad manu uzvedību notraktēja kā uzbrūkošu. Absurds. Saskarsmes stundas būs tās, kurās es gulēšu, jo neviens neko sakarīgu no lekcijām neiegūs.


Un tas viss komplektā ar pārrunām ar vienu no bagātākajiem namīpašniekiem. Sarunāju randiņu, viņš man izrādīja savus īpašumus un mums no sākuma risinājās ļoti jauki, tad atnāca viņa darbinieks - namu pārvaldnieks un sāka uzdot neērtus jautājumus - par to, ko es tieši šajā īpašumā varētu darīt, kāpēc īpašniekam būtu man jāuzticās - šādai tādai ienācējai no ielas, ko es vispār iedomājos un ka ja man būtu kaut vai paziņu ieteikums, tad mans pieteikums darboties praksē tiktu izskatīts pilnīgi citā līmenī. OK.
1. kā lai es iekļūstu šo te bagāto un finansiāli spējīgo cilvēku paziņu lokā?

Te nu ir tas ar ko te savā sirdī ņemos - Ir tie divi sociālie slāņi - bezdarbnieki ar savu bezatbildību un citu cilvēku bezatbildību pret viņiem un šie te "bagātie un strādīgie" kas prasa pašapziņu un atbildību un zināšanas un piederību pie savas šlakas.

un vēl ir trešais ceļš - sievietes. sievietes primātu klasē nekad nav spīdējušas ar augstu sociālo statusu, viņas ir bijušas neuzkrītošas un pieņemošas. Jep.