Pagājusi visa vasara, ir noticis brīnums, ka es Vakarbuļļos biju 18.00.
Izdarīju to, ko sēēēēn vajadzēja - izravēju savas 3 puķu dobes. Odi, maitas, muguru un rokas sakoda. Tagad pumpas! Un niez!
Bet tas, ko ar cilvēkiem dara garastāvokļu uzlabotāji, vispār, ir baisi. Ja agrāk mamma sāpju lēkmēs bija drūma (maigi teikts), tad tagad, parausta plecus, ierauj pretsāpju tabletes un smaida tālāk. Pusīte tabletītes un dzīve paliek vieglāka, tabletīte un dzīve paliek rožaina.
Tā nav dzīve, bet tabletīte. Kur tajā visā ir cilvēks?

Vai Cibā ir kāds cilvēks, kas dejo Argentīnas tango?

Vai kāds ir bijis drošas braukšanas kursos?