Kā viņš ķerca, kā viņš ķerca! Māsiņa man no pārsienamās istabas iznesa sarkanu noraudājušos, bet pārsietu bērneli. Tagad kājiņā smuka, balta marles zeķīte. rokas pirkstam brutāli norāva ādu, nodezinficēja, teica atnākt parīt. Un man izdevās, izdevās viņu nomierināt! Laikam ar hipnozi, par ko esmu tikai dzirdējusi. Liku lai skatās acīs, skaitīju līdz 10 un teicu, ka uz 10 visa lielā sāpe būs aizgājusi, bet par mazajām sāpēm lieli un stipri vīri (par kādu sevi uzskata mans sīkbērns) tikai smejas.
Tagad mans mīļums vārgdams un pīkstēdams klibo pa māju.