Atpakaļ Rīgā
Biju Kūku ciemā pie māmiņas.
Bet mana māmiņa ir vēl tas frukts:
Dzimusi kara beigās un pārdzīvojusi tēva izvesšanu, atgriezšanos, otreizēju izvesšanu, slapstīšanos no izvesšanas pa visu Latviju, tuberkulozi, fanātiskus ticiigos radiniekus, mātes nāvi ar vēzi, spirināšanos pa dzīvi ar mazgadīgu māšeli uz rokām, salauzta tēva atgrierzšanos no Sibīrijas, nedabīgus dzīves apstākļus, strādāšanu nenormālos apstākļos veselībai kaitīgā vidē lai varētu nopirkt dzīvokli blokmājā. Jap un tad piedzimu es. Aptuveni tajā laikā, kad mana māmiņa saprata, ka balto princi nu jau ir par vēlu gaidīt. Aptuveni tajā laikā viņa arī sāka realizēt savus sapņus pati - īrēja vasarā istabiņu pie jūras, izmantoja mazdārziņu ieviesšanas iespēju, un kolhozu jukšanas laikā iegādājās māju Kūku ciemā. Savam priekam. Un remontāja. Vēl tagad nav beigusi.
Viņa nekad neatstāsies aicināt dzīvot pie sevis divvientulībā "ilgi un laimīgi, un nomirt vienā dienā", viņa nekad neapstāsies līst manās lietās, viņa nekad neatstāsies runāt, mācīt, viņa nekad neļaus man justies labi vienai pašai bez viņas klātbūtnes.
Bet man po - es viņu viņu tādu, kāda viņa ir. Vēlams mazās porcijās.