Tā, kurai zalkši nāk mājās' Journal
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Monday, June 30th, 2003
| Time |
Event |
| 1:10p |
Atpakaļ Rīgā
Biju Kūku ciemā pie māmiņas.
Bet mana māmiņa ir vēl tas frukts:
Dzimusi kara beigās un pārdzīvojusi tēva izvesšanu, atgriezšanos, otreizēju izvesšanu, slapstīšanos no izvesšanas pa visu Latviju, tuberkulozi, fanātiskus ticiigos radiniekus, mātes nāvi ar vēzi, spirināšanos pa dzīvi ar mazgadīgu māšeli uz rokām, salauzta tēva atgrierzšanos no Sibīrijas, nedabīgus dzīves apstākļus, strādāšanu nenormālos apstākļos veselībai kaitīgā vidē lai varētu nopirkt dzīvokli blokmājā. Jap un tad piedzimu es. Aptuveni tajā laikā, kad mana māmiņa saprata, ka balto princi nu jau ir par vēlu gaidīt. Aptuveni tajā laikā viņa arī sāka realizēt savus sapņus pati - īrēja vasarā istabiņu pie jūras, izmantoja mazdārziņu ieviesšanas iespēju, un kolhozu jukšanas laikā iegādājās māju Kūku ciemā. Savam priekam. Un remontāja. Vēl tagad nav beigusi.
Viņa nekad neatstāsies aicināt dzīvot pie sevis divvientulībā "ilgi un laimīgi, un nomirt vienā dienā", viņa nekad neapstāsies līst manās lietās, viņa nekad neatstāsies runāt, mācīt, viņa nekad neļaus man justies labi vienai pašai bez viņas klātbūtnes.
Bet man po - es viņu viņu tādu, kāda viņa ir. Vēlams mazās porcijās. | | 2:31p |
Marina un Sergej Djadčenko "Pešķera"
Es jau sen to gribēju nodarīt jums - Cibā ievietot atsauksmes par grāmatām ko esmu izlasījusi. Cik var jūsmot par "Elementārdaļiņām"? Vajag arī sakarīgu literatūru lasīt :P
Dotā vide - sabiedrība, kuras cilvēku dzīvnieciskā daļa atdalīta no apzinātās dzīves. Naktī, sapņos cilvēki top par dzīvniekiem lielā alā, un dzīvo savas dzīvnieciskās dzīves ar visiem tiem instinktiem, uzvedību, jūtām, sajūtām. Pamostoties aizmirst piedzīvoto - ja nu vienīgi kādu sapņa atblāzmu, kura ātri aizmirstas. Kas šajā alā ir zālēdājs, kas sīkas plēsējs, kas lielais plēsējs.... bet grāmatas sižets par to, kas notiek, ja neapzinātie notikumi tomēr nedzēšas no atmiņas....
Grāmatu uzrakstījis cilvēks/cilvēki, kurus ir noķērusi ideja un pati uzrakstījusies - brīžam grāmata ir juceklīga, brīžam, spilgti emocionāla, brīžam sajūtama ar ūsu galiņiem. Bet nenoliedzami laba. Par spīti tam, ka autors mocījies ar kristīgo morāli - to var just, ka rakstot par dabīgām lietām (par dzīvnieku cilvēkā) autoram(-iem) pinas spalva.
Man nebūtu nekas pretī dzīvot šajā sabiedrībā, šajos nosacījumos, šajā grāmatā. |
|