Tā, kurai zalkši nāk mājās ([info]putnelis) rakstīja,
@ 2010-11-09 19:57:00
Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Varbūt vajag pieņemt, ka mans bērns nekad nebūs mīļš un pūkains eņģelītis? Varbūt jāpieņem, ka mans dēls ir jauks puišelis ar spēju spītīgā niknumā stāvēt lietū, tumsā līdz vairs nav spēka bļaut? 100 reizes no vietas paziņot, ka grib multenes par robotiem, pēc tam nemainot intonāciju 150 reizes, ka grib veikalā un 200 reizes, ka grib kaķuganu...
Un tas ir normāli.

(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]nova
2010-11-10 09:37 (saite)
zini, es tieši par šo šorīt domāju. vecākā (6 g) niķus pārlaidām (-žam), manuprāt, samērā viegli, jo no bērna kājas uz "prasību" tipa niķiem centos reaģēt ļoti MIERĪGI un ar noteiktu "nē", ar (ja vajag) un bez paskaidrojumiem, bet tas "nē" bija tāds, ka saprata - bļaušana nelīdzēs. nevis dusmīgs, bet mierīgs, draudzīgs un noteikts. mazākajam (3 g) niķi ir lielāki un par jebko, bet viņam līdz kas pavisam cits - apkampju brēkuli, piespiežu sev klāt, mīļi runāju un paijāju, un niķis beidzas ātrāk. apskāviens palīdz spēcīgāk un ātrāk atbrīvoties no tām negatīvajām emocijām, jo mazuks pārsvarā bļauj principa pēc un apliecinot savu Viedokli, bet samīļojiens visu labi atrisina. bet nekādā ziņā nedrīkst dusmoties, jo tas visu tikai paildzina. varbūt Tu vari apvienot abus variantus, mierīgo nē ar samīļošanu un apliecinājumu, ka Tu viņu mīli par spīti visiem niķiem. uz 100 paziņojumiem par robotiem var 100 reizes mierīgi pateikt nē. tas nav viegli, bet var iemācīties.:) veiksmi!

(Atbildēt uz šo)

(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?