Tā, kurai zalkši nāk mājās ([info]putnelis) rakstīja,
@ 2003-05-02 22:16:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Kas tik nenotiek pasaulē...
Kur tik es nebiju, ko tik es neredzēju (veselīgi taču laiku pa laikam izrauties no maršruta māja-darbs-māja): no rīta tā agrāk ap 9.00 izbraucām ar 2 mašīnām garajā pārceļojumā pa Ķemeru puses skaistajām un ievērojamajām vietām.
No sākuma apmeklējām Ķemeru sanatorijas apvidu. Nevajag tur braukt, ja ir slikts noskaņojums: viss apkārt smaržo pēc bezcerības, postījumiem un nostaļģijas pēc kautkā laba, skaista, kas ir bijis, bet jau aizgājis - kā veca primabalerīna, kas glabā sendienās dāvinātos ziedus. Mājas gar ceļu malām stāv ar izsistiem stikliem, asfalts saplīsis kā nogurusi vāze, kas beidzot piegūlusi grīdai. Vējš klaiņo starp parka kokiem, sanatorijā darbojās strādnieku komandas kaut ko dauzīdamas un mesdamas ārā. Lai rastos kaut kas jauns ir vecais jāiztīra un dažkārt jāmet ārā. Tikai man kaut kā neticas, ka jaunais būs labāks par veco, par labi atjaunoto veco. Diemžēl man nejautā.
Parkā sastapām vāveri, kura ziņkārīgi apskatīja mūs tā pat kā mēs apskatījām viņu - mazu, pūkainu pelēcīgi rudu, ar fantastiski kuplu asti un skaistām, spalvainām austiņām. Tapēc ņemiet līdzi nesālītus riekstus, kad brauciet uz Ķemeriem. Vēl parkā ir sērūdens avots, kas smirdot pēc vecām olām. Es esmu mūsdienu bērns - es nezinu kā ož vecas olas, tapēc neņemos daudz spriest - bet smaciņa tam avotam bija atšķirīga no visa tā, ko biju ostījusi. Tur vēl ir skaista sarkana akmens ķirzaciņa virs iztekas bija - lokana un kārīga :)

Tad vēl bijām Ķemeru purvā. Tur tagad sabūvētas stipras laipas visgarām sūnājiem, sīkām, apstākļu mocītām priedītēm, un lāmām, caur kuru tumšo ūdeni varēja redzēt zaļus sfagnus. Skaisti. Visu laiku uzmācās domas par Bonsai kociņiem, lielajām debesīm, kas virs purva tiešām bija īpaši lielas, silto vēju, japāņiem un to, ka lai ar kā mēs nēsātos ar savām milzīgajām problēmām, lai ar notiktu kari, valstu sabrukumi, degvielas krīzes - pastāv purvs, sava pasaule ar savu personīgo laiku un savu personīgo dzīves ritmu. Tur var braukt, kad dzīve paliek par šauru un gribās kaut ko ārpus tās.

Tad vēl bijām Ragaciemā - sapirkāmies žāvētus lucīšus un ceptas, marinētas reņģes, žāvētus asarus un skubrijas. Tikko sacienāju [info]mako ar lucīšiem, saliktiem uz mīkstmīkstas baltmaizes ar nedaudz sāli, klāt piedzerot dabīgo izlejamo kvasu (to var atrast Āgenskalna tirgū).

Tad vēl bijām Ložmetējkalnā. Tā ir vieta, kur Krievu - Vācu peripētiju laikā krita daudz karavīru. Man tur nepatika. Man vispār nepatīk karš - jau tā cilvēka sakarīgā dzīe ir īsa - pārāk īsa, bet karš atņem no šīs jau tā īsās dzīveles pārāk daudz - pašus tuvākos. Nepanesu. Man zosāda no tā metās....
Bet Ložmetējkalnā aug ļoti daudz kadiķu. Tā ir pareizi.

Es izklaidējos no sirds - ironizēju un jandalēju, stāstīju savus uzkatus, "kompastrēju smadzenes", klausījos un atkal runāju - patlaban žoklī jūtams patīkams nogurums. Tagad es saprotu tos, kuriem patīk runāt - tā ir tāda bauda redzēt, kā klausītājs ausis izstiepis vai pusmetra garumā klausās, skatās un uzlasa bez maz vai katru vārdu no lūpām. Bauda.


(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Gandrīz jau aizmirsu pateikt – šis lietotājs ir ieslēdzis IP adrešu noglabāšanu. Operatore Nr. 65.
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?