Es beidzot esmu darbā. Māmiņa mājās, galva vēl sāp, bet pati kustīga - kā Energaizera zķītis, kuram ir nomainījuši baterijas. Tā pat lēkā un spriņģo.
Palīdzību viņai nevajagot, klāt sēdēšanu viņai nevajagot, viss esot labi.

Bet es esmu nogurusi. To es sapratu, kad beidzot nokļuvu mako rokās, un beidzot varēju atslābināties. Gribās gulēt un nedaudz raudāt.