sapnis
Šonakt sapņoju kārtējo no tiem pretīgajiem sapņiem, pēc kuriem pamostoties īsti nezinu ko darīt - iet uz tualeti rīstīties vai uzdzert šņabi:
Sapņoju, ka esmu pie mājas iekopusi dobi un esmu šausmīgi lepna par to, ka tajā pliekanajā zemē man ir izdīguši trekni tulpju un ķeizarkroņu asni. Te metas dobē māmiņa un ņemas zāģēt dobē augošajai ābelei zaru - it kā māju noēnojot. Nu labi - nobradā pāris asnus - ko tikai māmiņai nevar piedot....
Pēc brīža māmiņa atkal metas dobē un nozāģē tā paša zara stumbeni, tad vēl zaru, tad vēl - līdz koks pa posmiem ir nopiļīts līdz celmam. Māmiņa apmierināta - jo ir izpildījusi savu vēlēšanos - nozāģēt koku pa visam - es pretīgumā sasalusi kā sālsstabs, jo manas dobes vietā ir kaujas lauks ar zāģu skaidām un vairs nav palicis nekā no tā ar ko es lepojos - ne viena asna - tik kapitāli salauztu dzinumu putra.
Un es mostoties jautāju - nihuja tev bija postīt visu manu darbu, manu dobi - varēji uz reiz nozāģēt to ābeli pie celma - tāda mana dobe, kaut arī izpostīta - tomēr tajā kaut kas vēl būtu palicis.... un škrobe parāva – par to kā tieku novērtēta es un mans darbs, manas intereses.