Vot tā - Kārlim rīt vārdadiena, bet nekāda svinēšana nesanāks. Atbraucu uz mājām pārnakšņot un rīt pie sava otrā darba pastrādāt. Rīt atpakaļ uz Purvciemu, kur mana mamma šonedēļ un jaunnedēļ sēž ar maziņo. Tamdēļ, ka dēls slims, tamdēļ, ka klepo, tamdēļ, ka man pārbaudes laika pirmais mēnesis un es to darbu gribu, es tajā darbā atpūšos no visa. Ar vien nopietnāk domāju par dzīvokļa īri centrā - tam tomēr ir nozīme, ja ceļā jāpavada minimums 3 stundas dienā, kad pārgurušai atnākot mājās, māja ir auksta. Ne Purvciemā, ne Iļģu vai jebkādā citā Rīgas nomalē, bet centrā - savādāk nav vērts. Vienmēr sapņoju par savu māju gleznainā vietā, bet... laikam vēl neesmu tik bagāta.
Kārlis ceļas pats 8.00, līksms, izgulējies. Viņam patīk būt pie manas mammas, viņam ir dejas un dziedāšanas nodarbības, viņš mācās visu nolikt vietā, palīdz un mācās, parādījušās jaunas skaņas vārdu krājumā un no rīta, kad man laiks doties uz darbu viņš pats sniedz man cepuri un cimdus. Acīm redzot viņam tur ir labi.
Gribās ierakties ar purnu kaut kur smiltīs, negribu ne ko ne redzēt, ne dzirdēt, ne ko lemt, ne ko saprast. Darbā viss ir vienkārši. Pārējais kaut kā ne tā.
Varbūt tas viss (noskaņojums) pāries kaut kad, bet iespējams, ka visam ir pamats un es esmu tikai pēdējā laikā jūtelīga palikusi. Besī ārā - āda tāda sausa palikusi, acis berž un pat siekalas biezas kā ķīselis. Bļin kā viss ir noriebies. Bet viss ir tikai pusē, vēl puse ceļa priekšā.
Gribās būt vaļā, gribās būt mierīgai un atslābinātai, uzticēties un paļauties. Nogurusi pati no savām domām esmu. Pati no savas stresainības un savas bezjēdzīgās iecietības. Gribās būt kā dejā, kur visi dejo vienā ritmā, vienā virzienā, nevis ... kā tagad, kur katrs dejo savu deju, savā ritmā un savā virzienā un no baudas paliek vien vienīgi vēlme paraut kājas lai neuzmin virsū un pacensties neuzgāzties citam virsū. Lai visiem būtu labi un es dzīva paliktu.