Manējais plastmasas podiņu arī ilgi un dikti ignorierēja un turpina ignorierēt.
Principā čurināts tika vannā vai lielajā podā, atbalstot uz poda malas ar celīšiem. Tad bija baigā sajūsma (bērnam, protams), ja izdevās apčurāt arī poda malas un sienu :D

Tehnoloģija laikam bija - ik pēc brītiņa apvaicāties, vai nevajag uz tualeti, un, ja aizmirst pateikt, tad dziļi nopūsties un pastāstīt, ka vajadzēja ātrāk paprasīties. Ja nav čurājis aizdomīgi ilgi, tad ielikt puspliku stāvēt vannā un palaist ūdeni, un briesmīgi slavēt, kad nostrādā bioloģija (šajā metodē problemātiskākais ir tas, ka pašai šausmīgi sagribas čurāt).
Jā, un vēl rosinoša skaņa ir svilpošana.