Brīt mani sauļuki ;)
Kā man brīdi pa brīdim pietrūka Jūsu – iespējas pierakstīt domas, pierakstīt iespaidus, pieliekt galvu un savā nodabā paklabināt klaviatūru…
Man bija spēcīga sestdiena – īpaša kā ilgu laiku pagrabā nostāvējies cietais siers kuram tuvojies ar neuzticību apskatot apkaltušo virsmu. Sieru uznes augšā mājās, uzmanīgi noloba miziņu un atklāj, ka siers ir nobriedis – tā garša ir palikusi spēcīgāka, asāka, bet vēl jo projām maiga un garda.

Sestdien braucu tikties ar saviem studiju laiku draugiem: mēs savu laiku bijām 4+1. Divi puiši un trīs meitenes. Kāds no mums vienmēr jutās svešs un nepieņemts – parasti viņš klusītēm savā kaktā cieta. Parasti kāds mēģināja ieviest jautrību. Paraksti kāds klusēja un bija dusmīgs. Paraksti kāds mēģināja uzturēt dialogu. Parasti kāds mēģināja ieviest pareizību… Parasti kāds mēģināja sniegt palīdzību….. Un tā, patiesību sakot, mēs spēlējāmies – pēc slīdošā grafika izpildot lomas. Šo sestdien mēs atkārtojām visu to pašu – visus tos pašus rituālus, sarunas, pārdzīvojumus, situācijas… mīļie mani – ja jūs zinātu cik dīvaini to visu apzināties…. Pat pēc 4 gadu pārtraukuma atkārtot visu to pašu, tādā pat secībā, tādā pat formā, un tas viss izsauc tādas pat emocijas. Mēs, it kā, esam mainījušies, kas precējies, kam bērni ir, kas strādā, kas mācās…… bet vecā kompānija darbojas kā perfekts mehānisms apmierinot katra vajadzības pēc noteiktām emocijām.
Spēcīgi.