Labrīt ;)
Vazājos pa kaut kādu slimnīcu pārpratuma dēļ un meklēju mātes mašīnu lai aizbrauktu. Mašīnu stāvvietā skanēja klasiskā mūzika, es piesēdu un sāku klausīties. Ap mani kaut ko organizēja kaukāza tipa sievietes, viena, maziņa un tieviņa bija saģērbta rozā volānotā kleitā ar necilvēcīgi lielu rozā aubi galvā. Dāmas vēl no mašīnas izcēla rozā volāņotu bērnu šūpulīti. Es sēdēju, klausījos mūziku un mēģināju saprast - ko viņas te veido: it kā tērptajai meitenei vēl puncis nav redzams lai pieņemtu, ka šūpulis domāts viņas bērniņam. Kāzas? Tā kā meitene bija ļoti satraukusies, tad pacēlu labo roku un parādīju savu reģistrācijas redzenu ar domu, ka es esmu domās ar viņu, ka pārdzīvoju un izdzīvoju. Un meitene arī pacēla savu labo roku un parādīja savu laulību gredzenu. Es apstulbu galīgi.
Rozā tērptā sieviete piesēda man blakus un pastāstīja kas notiek: nomira onkulis pēc smagas slimības un lai dzimtā pārtrauktos nelaimes, tad ir tradīcija, ka ja kāds nomirst, tad kādam arī ir jāpiedzimst. Mazāka neviena dzimtā nav, tamdēļ piedzims viņa. Pret viņu ir jāizturas kā pret bērnu, zīdainīti. Un es sievieti paņēmu klēpī. Lai arī skanēja mūzika klasiskā, mēģināju dziedāt krieviski šūpuļdziesmu. Pamodās kaut kur man blakus kazjamaksis un bija ļoti neapmierināts, mēģināja man arī ielīst klēpī, ieņemt savu pienākošos vietu. Vecākā gadagājuma dāmas izsprieda, ka visu gana ir noorganizējušas un laiks sākt rituālu, vāca mantiņas un grasījās iet slimnīcas ēkā - uz turieni, uz to palātu, kur mira viņu onkulis. tad pēdējā mirklī aptvērās, ka pirms sākuma jānolasa dzejolis. Zvanīja modinātājpulkstenis un es paspēju dzirdēt pirmās dzejoļa rindiņas par to, ka lai kautkas sāktos, pirms tam kautkam ir jābeidzas.
Novēliet veiksmi man šodien darba pārrunās.