Mums arī kādu laiku tika rakstīta dienasgrāmata; palasoties es jau sen esmu secinājusi, ka tas, ko es tolaik, bērnībā jutu, nepavisam nav tas, kas manai mammai šķities man jājūtam. Piemēram, tik nesvarīgas lietas kā leļļu drēbju mazgāšana ir pierakstītas, bet tas, ka mani drausmīgi spīdzināja poliklīnikā ar strutojoša ceļgala graizīšanu, to neviens pat neatceras.
Daudz interesantākas par šo "bērnu dienasgrāmatu" ir manu vecāku viens otram rakstītās vēstules.
Tā ka raksti vien, raksti to, kas tev liekas svarīgi vai jautri :) Jo patiesāk, jo labāk.
Un ja tev būs kompleksi kaut ko tādu dot lasīt, tak allažiņ var savu manuskriptu testamentā kādam novēlēt :)