Mārtins Īdens
Beidzot es to pabeidzu, i mean Londona Mārtinu Īdenu, bet dīvaini ir tas, ka vienīgais, kas man no šīs grāmatas saglabājās ir dīvaini žēlas skumjas un atskārsmes par pasaules nebūtiskumu. Nevis pārliecība, ka viss ir iespējams, vajag tikai gribēt, vai tieksme pēc zināšanām, nē labi tā mazliet ir, bet krietni par maz. Vai man ir kaut kāda dīvaini maza pasaules uztvere, nu labi varbūt mazliet, un absolūta neieinteresētība tās procesos?, tam negribētos ticēt, kaut kam cēlam taču arī manī būtu jābūt?