purvainais
purvainais
- 134. lappuse
- 7/7/09 10:42 pm
- Šī lappuse ir iedrukāta par godu mūžībā aizgājušajam dižajam mūzikas ģēnijam Maiklam Džeksonam. Lai mūžīga svētlaime viņam.
* * *
šādi putneļi noder tikai uzkodai un ēstgribas iekairināšanai. Es nerimšos, iekams nebūšu nošāvis kādu kustoni, no kura var pagatavot kotletes.
— Tāpat es, Ned, — kamēr nebūšu notvēris paradizes putnu.
— Turpināsim medības, — Konsels piemetināja, — bet tikai uz jūras pusi. Mēs esam nokļuvuši pie pirmajām kalnu nogāzēm, un man šķiet, ka gudrāk atgriezties mežainos apvidos.
Tas bij prātīgs padoms, un mēs tam paklausījām. Pēc stundas gājiena aizniedzām īstu sago koku mežu. Dažas nekaitīgas čūskas aizlocījās, mūsu kāju izbiedētas. Mums tuvojoties, paradizes putni aizlaidās projām, un es jau patiešām sāku zaudēt cerību kādu no tiem dabūt rokā. Bet tad Konsels, kas gāja pirmais, piepeši noliecās, līksmi iekliedzās un atgriezies pasniedza man krāšņu paradizes putnu.
— Ā! bravo, Konsel! — es izsaucos.
— Profesora kungs ir pārāk laipns, — viņš atteica.
— Nebūt nē, mīļais. Tu esi izdarījis meistara ķērienu. Noķert vienu no šiem putniem dzīvu un pie tam ar plikām rokām!
— Ja profesora kungam patiktu aplūkot tuvāk, viņš redzētu, ka man tur nav liela nopelna.
— Kāpēc, Konsel?
— Tāpēc, ka šis putns ir piedzēries kā lūks.
— Piedzēries?
— Jā, profesora kungs. Noreibis no tiem muskatriekstiem, ko tas knābāja zem kāda muskatu koka, kad es to ķēru. Redziet nu, draugs Ned, redziet nu lielas negausības augļus.
— Velns lai parauj! — kanadietis norūca. — Es domāju, man nevarēs pārmest, ka es pa šiem diviem mēnešiem būtu izdzēris daudz džina.
Es pa to laiku vēroju apbrīnojamo putnu. Konsels nebij maldījies. Reibinošās sulas apdullināts, paradizes putns bij pilnīgi nevarīgs. Spārnos pacelties viņš vairs nespēja, tikai ar pūlēm vilkās kājām. Bet par to es neraizējos, ļāvu, lai viņš izguļ savu reibumu.
Šis putns piederēja pie skaistākās no tām astoņām pasugām, kuras dzīvo Jaungvinejā un kaimiņu salās. Šis paradizes putns — tā sauktais «lielais smaragds», ir visretāk sastopams. Garumā tam varēja būt trīs decimetri. Galva bij samērā maza, acis arī nelielas un tuvu knābim. Bet visā tā augumā bij saskatāms brīnišķīgs nokrāsu sakopojums: knābis dzeltens, kājas brūnas, nagi brūni, spārni riekstu krāsā ar iesārtiem galiem, galva un cekuliņš
134
-
1 commentLeave a comment
- 132., 133. lappuse
- 7/2/09 10:22 pm
- Klabināju 32 minūtes, 5179 baiti.
* * *
Pēdīgi ap pieciem pēcpusdienā, laivu ar visām savām bagātībām piekrāvuši, mēs pametām krastu un pēc pusstundas bijām uz «Nautila». Neviens nerādījās mūs saņemt. Milzīgais tērauda plākšņu cilindrs likās pilnīgi pamests. Kad bijām novietojuši kravu, es devos savā istabā. Tur vakariņas man jau bij galdā. Paēdis likos gulēt.
Nākamajā rītā, 6. janvarī, uz kuģa neatgadījās nekas jauns. Iekštelpās nedzirdēja ne mazākā troksnīša, nemanīja ne mazākās dzīvības zīmes. Laiva šūpojās «Nautilam» blakus, turpat, kur mēs to bijām pametuši. Tad mēs norunājām braukt vēlreiz uz Gveboroaras salu. Neds Lends cerēja, ka medību ziņā laimēsies labāk nekā vakar, un vēlējās aplūkot kādu citu meža daļu.
Ar saules lēktu mēs bijām ceļā. Viļņu tieši pret krastu nesta, laiva pēc īsa brīža bij jau pie salas.
Mēs izkāpām malā un, nodomājuši, ka vislabāk ir paļauties uz kanadieša instinktu, sekojām tam, lai gan viņa garajām kājām tikt līdzi bij visai grūti.
Neds Lends kāpa krastā vairāk uz rietumu pusi, tad, pārbridis braslā vairākas upes, aizsniedza augsto līdzenumu, kuru no visām pusēm ieslēdza brīnišķi meži. Daži zivju dzeņi laidelējās pa upmalēm, bet nelaidās tuvu. Pēc to uzmanības es spriedu, ka tie zina, kas sagaidāms no šādas sugas divkājiem, un tāpēc, ja sala arī nebij apdzīvota, tad tomēr cilvēcisku būtņu bieži apmeklēta.
Pārgājuši pāri diezgan plašam zālājam, mēs aizsniedzām nelielu mežiņu, kas likās visai pievilcīgs ar neskaitāmu putnu lidoņu un dziesmām.
— Te ir tikai putni, — Konsels teica.
— Bet arī ēdami, — harpunists atbildēja.
— Neviena, draugs Ned, — Konsels tiepās, — Es te redzu tikai parastos papagaiļus.
— Draugs Konsel, — Neds lepni atbildēja, — papagailis ir fazana vietā tiem, kam nav nekā cita ko ēst.
— Un es vēl varu piebilst, — es ieteicos, — ka, labi pagatavots, šā putna cepetis nemaz nav peļams.
Patiešām, koku biezajā lapotnē neskaitāmi papagaiļi lēkāja no zara uz zaru, itin kā gaidīdami tikai rūpīgāku audzināšanu, lai sāktu runāt cilvēku mēlē. Patlaban viņi kvakstēja barā ar dažnedažādas krāsas papagaiļiem. Tur bij cienīgie kakadu, kuri likās pārdomājam kādu svarīgu filozofisku problemu, purpursarkanie lori laidelējās kā vēja nestas etamina skaras, ararā laidās, spārniem spurkšķinādami, papuā greznojās vismaigākām
132
debeszilas krāsas spalvām. Tur bij vēl daudz un dažādi spārnaiņi, dažādu krāsu spalvām, bet ne visai noderīgi ēšanai.
Trūka te tikai viena putna, kas dzīvo šajos apvidos un līdz šim vēl nekad nav atstājis Arru un Jaungvinejas salu robežas. Liktenis bij labvēlīgs, un mazliet vēlāk es dabūju apbrīnot šo putnu.
Izbriduši cauri nelielam, diezgan biezam smalksnājam, mēs nokļuvām krūmiem apaugušā klajumā. Te redzējām paceļamies gaisā krāšņus putnus, kuru garās spalvas tā iekārtotas, ka viņi var ērti lidot pret vēju. Tie saistīja mūsu uzmanību ar savu šūpojošos skreju, ar graciozā lidojiena lokiem un zalgojošu krāsu tērpu. Man nenācās grūti tos uzzīmēt.
— Paradizes putni! — es iesaucos.
— Zvirbuļveidīgo kārtas, — Konsels paskaidroja.
— Irbju dzimtas? — Neds Lends vaicāja.
— Nedomāju vis, meistar Lend. Tomēr es ceru, ka ar jūsu palīdzību notversim šo krāšņāko tropisko putnu.
— Pamēģināšu, profesora kungs, lai gan vairāk esmu pieradis rīkoties ar harpunu nekā ar šauteni.
— Malajiešiem, kuri lielos apmēros pārdod šos putnus ķīniešiem, ir dažādi mums nelietojami veidi viņu sagūstīšanai. Tie izliek cilpas slaidu koku galotnēs — tur paradizes putni visvairāk apmetas — vai arī sagūsta viņus ar kāda lipīga šķidruma palīdzību, kas putniem laupa lidošanas spēju. Dažkārt tie nekautrējas pat saindēt ūdens avotus, pie kuriem putni laižas dzert. Mums atlika vienīgi mēģināt šaut uz viņiem, bet lielas cerības trāpīt nebij. Un, patiešām, mēs tikai velti iztērējām prāvu municijas krājumu.
Ap vienpadsmitiem mēs jau atradāmies viņpus salas centra kalnāju pirmās grēdas, bet vēl nekā nebijām nomedījuši. Mūs sāka mocīt izsalkums. Mednieki bij cerējuši pārtikt no sava pašu medījuma, bet jutās vīlušies. Par laimi Konsels pašam par lielu pārsteigumu ar vienu šāvienu trāpīja reizē divus putnus un nodrošināja mums pusdienas. Viņš nošāva vienu baltu balodi un vienu ūbeli. Mēs tūliņ ņēmāmies tos noplūkt un tad, iesmā uzdurtus, cepām sausu zaru ugunskurā. Kamēr putni cepās, Neds sagatavoja arī dažus maizes kojka augļus. Tad abi putni tika apēsti līdz pēdējam kauliņam un lieliski uzslavēti. Tie smaržoja pēc muskatriekstiem, ko parasti lieto pārtikai, un pēc šīs smaržas varēja spriest, ka ceptetis būs sevišķi izsmalcināts.
— Tas ir gluži kā ar trifeļiem nobaroti cāļi, — Konsels teica.
— Nu kā nu jums vēl tagad trūkst? — es vaicāju kanadietim.
— Četrkāju medījuma, Aronaksa kungs, — Neds Lends atbildēja. — Visi
133
-
0 commentsLeave a comment
- 130., 131. lappuse
- 6/24/09 10:58 pm
- 22 minūtes, 4692 baiti.
* * *
Pēc kāda brīža ugunī novietotie augļi bij jau gluži apogļojušies. Vidū varēja redzēt maizes mīkstumam līdzīgu un pēc artišokiem smaržojošu mīklu.
Jāatzīstas, ka šī maize patiešām bij lieliska, un es to ēdu ar ārkārtīgu baudu.
— Par nelaimi, — es teicu, — šāda mīkla nav uzglabājama svaiga, un tāpēc man liekas gluži velti vest kādu krājumu uz kuģi.
— Ko jūs runājat, profesora kungs! — Neds Lends iesaucās. — Jūs runājat tikai kā dabas zinātnieks, kamēr es rīkojos kā maiznieks. Konsel, savāciet vēl šos augļus, atpakaļ nākdami, mēs tos paņemsim līdz.
— Un kā jūs domājat tos konservēt? — es kanadietim vaicāju.
— No to mīkstuma es pagatavošu mīklas ieraugu, kas nebojājas un ko tāpēc var uzglabāt, cik ilgi vajadzīgs. Lietošanai es izcepšu to kuģa plītī, un, neskatoties uz diezgan sīvo skābumu, jūs teiksiet, ka tā tomēr ir visai garšīga.
— Tagad es redzu, meistar Ned, ka šai maizei netrūkst nevienas labas īpašības!...
— Tomēr, profesora kungs, — kanadietis atbildēja, — tai vēl jāpieliek daži augļi vai, mazākais, daži sakņaugi!
— Nu tad meklēsim tos augļus un sakņaugus.
— Kad maizes koka augļi bij savākti, mēs devāmies tālāk meklēt papildinājumus savai «sauszemes» pusdienai.
Mūsu meklējumi nebij velti, ap pusdienas laiku mēs bijām jau savākuši prāvu krājumu bananu. Šis smalkie tropisko apvidu augļi gatavojas cauru gadu; malajieši tos sauc par «pisangiem» un ēd tāpat neceptus. Līdz ar bananiem mēs vēl salasījām garšīgās mangas un neredzēti lielus ananasus. Šis vākšanas darbs aizņēma lielo daļu mūsu laika, bet to mums tomēr nenācās nožēlot...
Konsels visu laiku vēroja Nedu. Harpunists soļoja pa priekšu un, pa mežu iedams, ar drošu roku rāva nost augļus, kuriem vajadzēja pildīt mūsu pārtikas krājumus.
— Nu beidzot taču mums vairs nekā netrūkst, draugs Ned, — Konsels ieminējās.
— Hm... — kanadietis noņurdēja.
— Ko? Vai jums vēl nepietiek?
— No visiem šiem augiem neiznāk nekāds ēdiens, Neds atbildēja. — Tas ir deserts, ēdiena piedevas. Bet kur tad zupa? Kur cepetis?
130
— Patiešām, — es ieminējos, — Neds apsolīja mums kotletes, bet par tām gan stipri jāšaubās.
— Profesora kungs, — harpunists atteica, — medības ne tikai nav nobeigtas, — tās vēl nav šakušās. Pacietību! Gan jau mēs galu galā sastapsim kādu spārnoto vai četrkājaino dzīvnieku, ja ne šeit, tad droši vienkādā citā vietā...
— Un, ja ne šodien, tad rīt, — Konsels piemetināja, — jo pārāk tālu aiziet mēs nedrīkstam. Es pat ieteicu atgriezties pie laivas.
— Ko? Jau tagad! — Neds iesaucās.
— Mums jau pirms nakts jābūt atpakaļ, — es atbalstīju Konselu.
— Bet cik tagad ir pulkstenis? — kanadietis jautāja.
— Mazākais divi pēc pusdienas, — Konsels atteica.
— Cik ātri laiks aizskrien uz cietzemes! — meistars Neds Lends iesaucās, skumji nopūzdamies.
— Uz priekšu! — Konsels skubināja.
Mēs gājām atpakaļ pa mežu, pa ceļam papildinādami savus krājumus ar «kāpostu» palmu lapām, pēc kurām bij jārāpjas pašās koku galotnēs, sīkām pupām, ko malajieši sauc par «abru», un ļoti delikatām ig-namēm.
Pārpārim apkrāvušies, mēs nonācām pie laivas. Neds Lends tomēr vēl nebij apmierināts. Taču liktenis viņam bij labvēlīgs. Laivā iekravādamies, viņš ieraudzīja vairākas palmu pasugas, kuru koki bij divdesmit piecas līdz trīsdesmit pēdas augsti. Tikpat derīgi kā maizes koki, tie skaitāmi pie visvērtīgākiem Melanezijas produktiem.
Tās bij sago palmas. Sago palmas aug savvaļā un, tāpat kā zīda koki, vairojas no sēklām un atvasēm.
Neds Lends zināja, kā ar tām apieties. Cirvi paņēmis, viņš sāka spēcīgi cirst, un drīz vien divas vai trīs sago palmas gulēja zemē. Tās bij jau pietiekoši nobriedušas, par ko varēja spriest no baltu putekļu klātām lapām.
Es vēroju kanadieti vairāk kā dabas zinātniekks, mazāk kā izsalcis cilvēks. Viņš vispirms atšķēla katram stumbram vienu sloksni pirksta platumā, zem tās slēpās vesels tīkls neatraisāmā mezglā satinušos cīpslu ar tādiem lipīgiem miltiem. Šie milti bij sago, barojoša ēdamviela, no kuras galvenā kārtā pārtiek melaneziešu ciltis.
Neds Lends pagaidām sacirta šos stumbrus gabalos, it kā sagatavotu tos malkai, atstādams miltu ievākšanu vēlākam laikam. Milti pēc tam vēl bij sijājami, lai atšķirtu nost cīpslu palieku piemaisījumus, saulē izžāvējami un tad traukos sacietināmi.
131
-
0 commentsLeave a comment
- 128., 129. lappuse
- 6/23/09 04:39 pm
- 24 minūtes, 5055 baiti.
Līgo, līgo!
* * *
Bet kanadietis maz vēroja šo Jaugvinejas skaisto augu dažādību, derīgo viņš allaž stādīja augstāk par skaisto. Ieraudzījis kokosa palmu, viņš notrauca dažus augļus, pāršķēla čaulu, un mēs dzērām augļu pienu un ēdām kodolu ar tādu baudu, it kā spītētu «Nautila» režimam.
— Lielisks! — Neds Lends iesaucās.
— Patiešām labs! — Konsels piekrita.
— Es domāju, — kanadietis prātoja, ka kapteinim Nemo nekas nebūs pretī, ja mēs kokosa riekstu krājumu aizvedam arī uz kuģa.
— Es arī domāju tāpat, — es atbildēju, — tikai neticu, vai viņš tos ēdīs.
— Jo ļaunāk priekš viņa! — Konsels piebilda.
— Un jo labāk priekš mums! — kanadietis atsaucās. — Mums paliks toties vairāk.
— Vienu vārdu, meistar Lend, — es ieminējos, kad harpunists grasījās apstrādāt otro palmu. — Kokosi ir laba lieta, bet, pirms ar tiem piepildām laivu, derētu pārlūkot, vai ceļā nav vēl citi tikpat noderīgi produkti. Svaigi sakņaugi būtu patīkama piedeva «Nautila» pusdienām.
— Profesora kungam taisnība, — Konsels piekrita. — Es ieteicu sadalīt laivā trīs vietas: vienu augļiem, otru sakņaugiem un trešo dzīvnieku medījumam, lai gan tos es vēl neesmu manījis.
— Konsel, — kanadietis atbildēja, — nevajag izsamist.
— Turpināsim savu ekskursiju, — es vedināju, — bet acis paturēsim vaļā. Lai gan sala liekas neapdzīvota, tomēr, kas zina, vai šeit neslēpjas kādi cilvēki, kuri medījuma ziņā mazāk izvēlīgi kā mēs.
— Ha! ha! — Neds Lends smējās, zīmīgi klabinādams zobus.
— Nu, nu, Ned! — Konsels iesaucās.
— Patiešām, — kanadietis attrauca, — es sāku saprast kanibalisma jaukumus.
— Ko jūs te pļāpājat, Ned? — Konsels errīgi atsaucās. — Jūs esat kanibals! Turpmāk es kopā ar jums vienā kajitē vairs nevarēšu būt drošs! Kādā rītā es tur varu pamosties, pusē apēsts.
— Draugs Konsel, es jūs mīlu ļoti, bet tomēr ne tik stipri, lai bez vajadzības apēstu.
— Tam es negribētu ticēt, — Konsels atbildēja. — Dosimies medībās! Mums katrā ziņā nepieciešams nošaut dažus kustoņus, lai apmierinātu šito kanibalu. Citādi profesora kungs kādā rītā atradīs tikai apskrubinātus kauliņus, kas palikuši pāri no viņa sulaiņa.
128
Tā mēļodami, mēs bijām jau iegājuši meža velvju ēnā un divu stundu laikā izstaigājām to krustām šķērsām.
Barības augus meklējot, mums nejauši laimējās uziet vienu no svarīgākajiem tropisko joslu augiem, kādu līdz šim trūka uz mūsu kuģa.
Es še runāju par Gveboroaras salā bagātīgi sastopamo maizes koku. Galvenā kārtā šeit auga pasuga bez kauliņiem, ko malajiešu valodā sauc par «rimu».
No citiem šis koks atšķiras ar savu slaido, četrdesmit pēdas garo stumbru. Tā skaisti apaļais vainags ar lielām škelsnainām lapām dabas zinātniekam tūliņ norādīja, ka tas ir «pērtiķu maizes koks», ko izdevīgi kultivē arī Maskareinu salās. No zaļās lapotnes raudzījās lieli — decimetru gari bumbveidīgi augļi ar sešstūrveidīgām šņīpām. Neatsverami noderīgs augs, ko daba dāvinājusi labības tukšajiem apvidiem un kas bez jebkādas kopšanas astoņus mēnešus gadā sniedz cilvēkam savus augļus.
Neds Lends labi pazina šos augļus. Savos neskaitāmos ceļojumos viņš tos jau bij ēdis un labi prata pagatavot no tiem barībai lietojamās daļas. Tagad, tos ieraudzījis, viņš juta lielu kāri un nespēja savaldīties.
— Profesora kungs, — viņš teica, — es nomiršu, ja nedabūšu nobaudīt maizes koka mīklu!
— Nobaudiet vien, draugs Ned, baudiet, cik jums tīk. Mes jau esam šeit, lai taisītu izmēģinājumus. Izmēģināsim!
— Tas neprasīs daudz laika, — kanadietis piezīmēja.
Ar linzas palīdzību viņš aizdedzināja sausas malkas sārtu, un tas uzliesmoja žirgti. Pa to laiku mēs ar Konselu izmeklējām labākos maizes koka augļus. Daži starp tiem vēl nebij pilnīgi nogatavojušies, bieza miza apklāja to balto, tikko cīpslaino kodolu. Bet daudzi bij jau dzelteni un gaļīgi un, likās, gaidīja tikai novācēju.
Šajos augļos kauliņu nebij. Kādu duci no tiem Konsels aiznesa Nedam Lendam. Tas tos sagrieza biezās šķēlēs un salika uz kvēlošām oglēm. Tā rīkodamies, viņš sacīja:
— Jūs redzēsiet, profesora kungs, cik šī maize ir garšīga.
— It sevišķi, kad tik ilgu laiku bij jāiztiek bez tās.
— Tā vairs nav tikai maize, — kanadietis papildināja, — bet sevišķs smalks cepums. Vai jūs, profesora kungs, to nekad neesat ēdis?
— Nē, Ned.
— Nu tad sagatavojieties nobaudīt kaut ko pavisam sevišķu. Lai es tad vairs neesmu harpunistu karalis, ja jūs nepalūgsiet vēl!
129
-
0 commentsLeave a comment
- 124., 125., 126., 127. lappuse
- 6/22/09 10:56 pm
- Klabināju, čabināju, un sanāca tā: 44 minūtes, 9608 baiti.
* * *
Dimona Dirvila «Astrolabijas» un «Centības» avarijas ceļu, bet virzījās vairāk pret ziemeļiem, nobrauca ap Mereja salu un atgriezās dienvidrietumos pret Kumberlenda spraugu. Man jau šķita, ka tas dosies tieši uz šaurumu, bet tad kuģis spēji pavērsās atpakaļ uz ziemeļaustrumiem, izslīda pa neskaitāmu nepazīstamu salu un saliņu spraugām un izbrauca pretim Taunda salai un Bīstamajam kanalam.
Es atkal jautāju sev, vai kapteinis Nemo, būdams pārdrošs līdz neprātam, tiešām dosies tajā spraugā, kur Dimona Dirvila korvetes uzskrēja sēklī, kad kuģis otrreiz mainīja virzienu, pavērsās tieši pret rietumiem un brauca uz Gveboroaras salu.
Bij ap trijiem pēcpusdienā. Viļņi bij aprimušies un jūras paisums sasniedzis gandrīz visaugstāko pakāpi. «Nautils» tuvojās šai salai, kuru ar tās pandanām apaugušo krastmalu es vēl tagad tikpat kā redzu. Mēs no tās bijām ap divi jūdzes attālu. Piepeši spējš trieciens nogāza mani zemē. «Nautils» bij atdūries pret kādu zemūdens klinti un palika stāvam, mazliet uz kreiso pusi sašķiebies.
Atkal kājās piecēlies, es uz klāja ieraudzīju kapteini Nemo ar tā palīgu. Viņi aplūkoja kuģa stāvokli un pārmija pāris vārdu savā nesaprotamajā valodā.
Tāds nu bij stāvoklis. Divi jūdzes attālu pāri kuģa labajiem sāniem bij redzama Gveboroaras sala, izstiepusies pret ziemeļiem un rietumiem kā milzeņa roka. Dienvidu un austrumu pusē jau parādījās vairākas bēguma atsegtas koraļu šķautnes. Mēs bijām pilnīgi uz sēkļa jūrā, kur paisumi nav lieli un tāpēc izredzes «Nautila» pacelšanai visai mazas. Stipri būvētais kuģa korpuss gan nemaz nebij iedragāts. Bet, ja arī tam nebij ne lauzuma, ne sūces, tad tomēr kapteiņa Nemo zemūdens kuģim draudēja liktenis uz visiem laikiem palikt pienaglotam uz šās klints.
Kamēr man tādas domas jaucās pa galvu, kapteinis Nemo, allaž nosvērts, nerādījās ne uztraukts, ne saniknots.
— Nelaimes gadījums? — es iejautājos.
— Nē, tikai gadījums, — viņš atbildēja.
— Bet gadījums, — es piebildu, — kura pēc jums varbūt būs jāpaliek par ienīstās zemes iemītnieku.
Kapteinis Nemo ar savādu skatienu pavērās manī, tad atraidoši pakratīja galvu. Viņš man lika saprast pietiekoši skaidri, ka nekas to nepiespiedīs spert kāju uz cietzemes. Pēc acumirkļa viņš teica:
— Un vispār, Aronaksa kungs, «Nautils» nemaz nav apdraudēts. Vēl
124
viņš jūs aizvizinās visbrīnišķīgākajos okeana apvidos. Mūsu ceļojums tikko sācies, un es nevēlos tik drīz atteikties no jūsu pavadonības goda.
— Tomēr, kaptein Nemo, — es atbildēju, nereaģēdams uz zobgalību viņa pēdējā teikumā, — «Nautils» uzskrēja sēklī klajā jūrā, bet paisums Klusā okeanā parasti nav diez cik liels. Un, ja nu jūs negribēsiet izmest visu balastu — man tas liekas pavisam neiespējams, — tad nesaprotu, kā jūs kuģi dabūsiet nost no klints.
— Jums taisnība, profesora kungs, ka paisums Klusā okeanā nav liels, — kapteinis Nemo man atbildēja, — bet Toresa šaurumā starpība starp uzplūda un atplūda līmeņiem tomēr ir pusotra metra. Šodien mums ir 4. janvaris, tātad pēc piecām dienām būs pilns mēness. Man būtu liels brīnums, ja šis patīkamais spīdeklis ūdens līmeni nepaceltu pietiekoši augstu un tā neizdarītu man pakalpojumu, kādu es tikai no viņa vienīgā varu pieņemt.
To teicis, kapteinis Nemo sekoja savam palīgam un devās pa kāpnēm «Nautila» telpā. Kuģis joprojām palika nekustoši stāvam, itin kā koraļu polipi būtu to jau iemūrējuši savā nesadragājamā cementā.
— Nu, profesora kungs? — Neds Lends apvaicājās, pēc kapteiņa aiziešanas uzkāpis pie manis.
— Labi, draugs Ned, mēs vienkārši nogaidīsim 9. janvara paisumu, jo izrādās, ka mēness būs tik laipns nocelt mūs no sēkļa.
— Tik vienkārši?
— Tik vienkārši.
— Un kapteinis nemaz nodomā izmest attālāk enkurus, laist darbā mašinas un ar ķēžu palīdzību lūkot nokļūt no klints?
— Kāpēc, ja pietiek ar paisumu? — Konsels vientiesīgi piezīmēja.
Kanadietis paskatījās Konselā un paraustīja plecus. Vecs jūrnieks tādu metodi nevarēja atzīt.
— Profesora kungs, — viņš teica, — varat man ticēt, ka šī dzelzs mučele vairāk nebrauks ne pa ūdens virsu, ne zem ūdens. Tas der vairs tikai nojaukšanai. Man šķiet, ka patlaban pienācis laiks izbeigt mūsu savienību ar kapteini Nemo.
— Draugs Ned, — es atbildēju, — es nebūt vēl neatmetu visas cerības kā jūs par «Nautila» iespējām; pēc četrām dienām mēs dabūsim redzēt, ko nozīmē Klusā okeana paisums. Pie tam jūsu bēgšanas priekšlikums būtu pieņemams kaut kur Anglijas vai Provansas krastu tuvumā. Jaungvinejas apvidos tas pavisam kas cits, un šim pēdējam līdzeklim laika būs allaž
125
pietiekoši, ja «Nautils» tiešām paliks uz sēkļa, ko es ieskatu par visai nepatīkamu gadījumu.
— Bet tad tomēr vismaz noderētu palūkot šo zemi? — Neds Lends tielējās. — Tur ir sala. Uz šās salas aug koki. Zem šiem kokiem droši vien sauszemes dzīvnieki, kas noder kotletēm un bifstekam, ko es tagad labprāt nobaudītu.
— Šajā ziņā draugam Nedam taisnība, — iejaucās Konsels, — un es pievienojos viņa domām. Vai profesora kungs nevarētu pierunāt kapteini Nemo izcelt mūs malā, ja ne vairāk, tad lai mēs pavisam neaizmirstu soļot pa mūsu planetas cietākajām vietām?
— Palūgt varu, — es atteicu, — bet viņš droši vien nepiekritīs.
— Ja profesora kungs pamēģinātu, — Konsels neatlaidās. — Vismaz dabūtu zināt, cik daudz mēs varam rēķināties ar kapteiņa laipnību.
Par lielu pārsteigumu kapteinis atļāva, ko es viņam lūdzu. Viņš to darīja ļoti laipni un labvēlīgi, neprasījis no manis pat solījumu griezties atpakaļ. Bet gājiens par Jaungvinejas salām ir briesmu pilns, es nevarēju Nedam Lendam ieteikt izkāpt malā. Labāk tad palikt par cietumnieku uz «Nautila» nekā krist Papuasijas iedzimtajiem nagos.
Laiva bij apsolīta mūsu rīcībai rīt no rīta. Es nemēģināju uzzināt, vai kapteinis Nemo pats arī piebiedrosies mums. Man bij prātā, ka pat neviens no kuģa ļaudīm mūs nepavadīs, bet Nedam Lendam vienam pašam būs jātiek galā ar šo braucienu. Tomēr zeme nebij daudz tālāk par divām jūdzēm, un kanadietim tā bij vienkārši rotaļa izvadīt vieglo laivu pa lielajiem kuģiem tik bīstamām rifu spraugām.
5. janvara rītā laivu izcēla no tās nišas un pāri klājam nolaida jūrā. Divu cilvēku pietika šim darbam. Airi jau bij duļļos, mums atlika tikai sēsties savās vietās.
Ap astoņiem mēs, elektriskām šautenēm un cirvjiem apbruņojušies, aizbraucām no «Nautila». Jūra bij diezgan rāma. No zemes pūta lēns vējiņš. Konsels un es airējām dūšīgi, kamēr Neds Lends stūrēja laivu pa šaurajām spraugām, rifiem un akmeņiem. Laiva bij viegli vadāma un ātri slīdēja uz priekšu.
Neds Lends nevarēja apvaldīt savu prieku. Tas bij cietumam izbēdzis arestants, kuram prātā vairs nenāca griezties atpakaļ.
— Gaļu! — viņš izsaucās. — Mēs atkal dabūsim ēst gaļu, un kādu vēl! Īstu meža medījumu gaļu! Protams, bez maizes. Es nesaku, ka zivis
126
sliktas, bet nevar taču no tām vien pārtikt. Svaiga, uz karstām oglēm cepta medījuma gaļa mums būs tik patīkama pārmaiņa.
— Gardēdis! — Konsels atsaucās. — No viņa pļāpām man siekalas satek mutē.
— Vēl būtu jāzina, — es teicu, — vai šajos mežos vispār sastopams medījums vai arī tas nav tādu apmēru, ka pats mednieks tam viegli var kļūt par laupījumu.
— Ak ko, Aronaksa kungs! — kanadietis atsaucās, pie tam paspīda cirvja asmenim līdzīgie zobi. — Ja cita četrkāja tajā salā nebūs, es ēdīšu tīģeri — tīģera filē.
— Draugs Neds ir bīstams, — Konsels piezīmēja.
— Lai nu kā, — Neds Lends atsaucās, — vai nu tas ir četrkājis bez spalvām, vai spalvains divkājis — pirmais šāviens piekrīt man.
— Nu, — es atteicu, — meistars Lends atkal ar savām pārmērībām.
— Nebaidieties nekā, Aronaksa kungs, — kanadietis atsaucās, — airējiet droši! Nepaies ne divdesmit piecas minutes, un es jums pasniegšu paša pagatavotu ēdienu.
Pusdeviņos no rīta «Nautila» laiva, laimīgi tikusi pāri Gveboroaras salas koraļu gredzenam, viegli izbrauca un apstājās smilkšu sēklī.
XXI
DAŽAS DIENAS UZ SAUSZEMES
Es diezgan asi sajutu, ka pieskaros cietzemei. Neds Lends ar kāju pamīņāja zemi, it kā gatavodamies paņemt to savā īpašumā. Pagājuši taču tikai divi mēneši, kopš mēs, pēc kapteiņa Nemo izteiciena, kļuvuši «Nautila» pasažieri, bet, patiesību sakot, — viņa cietumnieki.
Pēc dažām minutēm mēs bijām jau šautenes šāviena attālu no krasta. Zeme gandrīz pilnīgi sastāvēja no koraļu kaļķa, bet dažu izsusējušu upju gultnēs bij redzamas granitakmeņu šķeltnes, kas norādīja, ka šī sala cēlusies jau pirmatnējā cietzemes laikmetā. Visu apvārsni aizēnoja brīnišķīgu mežu loks. Milzīgus kokus, pat ar divi simti pēdu gariem stumbriem, sapīņoja kopā lianu vītnes, kuras vieglajā vējiņā līgojās kā īstens dzīvs šūpuļtīkls. Tur bij cieši sapinušās mimozas, gumijas koki, kasuarinijas, teksu un hibiscu koki un palmas; zem to zaļajām velvēm milzeņu stumbru pakājē auga orchidejas, pākšaugi un papardes.
127
-
0 commentsLeave a comment
- 123. lappuse
- 6/21/09 06:44 pm
- Drukāšanas statistika: 13 minūtes, 2565 baiti.
* * *
Juigo Ortezs 1545., holandietis Sautens 1616., Nikolā Sruiks 1753. gadā; Tasmanis, Darmjē, Fimels, Karterē, Edvards, Bugenvils, Kuks, Forests, Mak-Kliers un Dantrokasto 1792., Diprejs 1823. un Dimons Dirvils 1827; gadā. «Te visu Melanezijas melnādaiņu šūpulis,» — bij teicis Rienci, un tāpēc es nebrīnītos, ja šajā ceļojumā gadījums man atļautu iepazīties ar bīstamajiem andamaniešiem.
Tātad «Nautils» bij nokļuvis pie viena no visbīstamākiem jūras šaurumiem, kurā paši drosmīgākie jūrnieki tikko uzdrošinās iebraukt, pie šauruma, pa kuru izbrauca Luijs Pacs de Toress, atgriezdamies no ceļojuma pa dienvidjūrām Melanēzijā, un kur Dimona Dirvila korvetes 1840. gadā uzskrēja sēklī, pie kam tikko neaizgāja bojā ar visu kravu un ļaudīm. Pat «Nautilam», tik drošam pret visām jūras briesmām, nācās iepazīt koraļu rifus.
Toresa šaurums ir aptuveni trīsdesmit četras ljē plats, bet piesēts neskaitāmām salām, saliņām, rifiem un klintīm, tāpēc gandrīz nav iespējams izbraukt tam cauri. To ievērojot, arī kapteinis Nemo visai rūpīgi gatavojās šim braucienam. Viļņu virspusē šūpodamies, «Nautils» palēnām slīda uz priekšu.
Izlietodami gadījumu, mēs ar abiem saviem biedriem bijām novietojušies uz allaž tukšā klāja. Mums priekšā bij stūrmaņa kabine, un, ja nemaldos, arī pats kapteinis Nemo atradās tur un personīgi vadīja «Nautilu».
Man priekšā bij vislabākās jūras šauruma kartes, kuras zīmējuši inženieris-hidrografs Vengandons Dimulens un mičmanis Kupvans-Dibua, tagadējais admiralis, majora Dimona Dirvila pēdējā pasaules apceļojuma dalībnieks. Līdz ar kapteiņa Kinga zīmētām tās bij vissīkākās kartes, pēc kurām orientēties šīs šaurās spraugas juklī, un es tās pētīju ar vislielāko uzmanību.
Jūra nikni mutuļoja ap «Nautilu». No dienvidaustrumiem uz ziemeļrietumiem straume skrēja ar divarpus jūdzes lielu ātrumu, viļņi plīsa pret koraļu rifiem, kas nemitīgi rēgojās virs ūdens.
— Kas par negantu jūru! — Neds Lends teica.
— Patiešām nejauka, — es atsaucos, — un nepiemērota pat tādam kuģim kā «Nautils» .
— Jādomā, ka šis nolādētais kapteinis labi zina savu ceļu, — kanadietis piemetināja. — Es redzu koraļu šķautnes, kurām pieduroties vien kuģis sadruptu gabalu gabalos!
Stāvoklis patiešām bij bīstams, bet tomēr «Nautils» it kā ar burvības izmaņu slīdēja pa šo drausmīgo klinšu spraugām. Viņš nebūt neturējās pa
123
-
0 commentsLeave a comment
- 121., 122. lappuse
- 6/21/09 01:01 pm
- Drukāšanas statistika: 27 minūtes, 5141 baits.
* * *
savā Botaniskā dārza kabinetā. Pieņemu tavu apsveikumu un pateicos. Es gan gribētu vaicāt, ko tu saproti ar vārdiem «laimīgu jaungadu» tajos apstākļos, kādos mēs atrodamies? Vai tu šo laimi saskati mūsu gūstniecības nobeigumā vai šā dīvainā ceļojuma turpinājumā?
— Patiešām, — Konsels atbildēja, — es nezinu, ko profesora kungam sacīt.
Tiesa, ka mēs šeit pieredzam brīnišķas lietas un ka divu mēnešu laikā par garlaicību sūdzēties mums nav bijis iemesla. Bet pēdējais brīnums vienmēr vispārsteidzošākais, un, ja tā turpināsies, es nezinu, kā tas viss beigsies! Man šķiet, ka tāda izdevība mums nekad vairs negadīsies.
— Nekad, Konsel.
— Turklāt kapteinis Nemo pilnīgi attaisno savu latiņu vārdu. Viņš mūs nemaz neapgrūtina, liekas, ka viņa pavisam nebūtu pasaulē.
— Pilnīgi pareizi, Konsel.
— Tāpēc domāju, ka profesora kungam nebūs nepatīkami, ja teikšu, ka šis gads būs laimīgs tad, ja varēsim dabūt redzēt itin visu...
— Itin visu redzēt, Konsel! Tas gan laikam būs pārāk ilgi. Un ko domā Neds Lends?
— Neds Lends domā gluži pretēji, — Konsels atteica. — Viņam ir prozaisks saprāts un valdonīgs vēders. Viņam apnicis ik dienas aplūkot zivis un ēst tās. Kā īsts anglo-saksis viņš nevar iztikt bez vīna, maizes un gaļas; Neds Lends pieradis pie bifsteka un nebaidās mērenas degvīna vai džina devas.
— Par sevi es varu teikt, Konsel, ka šajā ziņā nemaz nejūtos slikti un esmu gluži labi pielāgojies šā kuģa režimam.
— Es arī, — Konsels atbildēja. — Tāpēc tikpat cieši esmu noņēmies palikt kā meistars Lends bēgt. Tātad, ja šis jaunais gads nebūs laimīgs man, tad tāds būs Nedam Lendam, — un otrādi. Tādā kārtā viens no mums katrā ziņā būs apmierināts. Un es beidzot profesora kungam novēlu tieši to, ko profesora kungs vēlas.
— Paldies, Konsel. Tikai par dāvanām gan ieminies kādreiz vēlāk, bet šimbrīžam apmierinies ar sirsnīgu rokas spiedienu. Patlaban man vairāk nav iespējams.
— Profesora kungs vēl nekad nav bijis tik devīgs. — Konsels atteica.
Pēc tam krietnais puisis aizgāja.
2. janvarī mēs jau bijām nobraukuši vienpadsmit tūkstoši trīs simti četrdesmit jūdzes jeb pieci tūkstoši divi simti piecdesmit ljē pēc izbraukšanas no
121
Japanas jūras. «Nautila» priekšā tagad bij bīstamais Koraļu jūras apvidus iepretim Australijas ziemeļaustrumu krastiem. Mūsu kuģis dažu jūdžu atstatumā nobrauca garām nodevīgajam sēklim, uz kura Kuka kuģi 1770. gada 10. jūnijā tikko neaizgāja bojā. Kuka kuģis uzdūrās kādai klintij un nenogrima tikai tāpēc, ka koraļu gabals, kas to ielauza, bij atlupis un palicis turpat caurumā.
Es ļoti vēlējos aplūkot šo trīs simti sešdesmi ljē garo zemūdens rifu, pret kuru nemitīgi putās sakultā jūra lauzās ar šausmīgu spēku un pērkona dārdu. Bet tajā brīdī «Nautils» ar slīpo stūres pagriezienu mūs aizrāva lielā dziļumā, un man nelaimējās aplūkot šīs augstās koraļu sienas. Bij jāapmierinās ar dažādām mūsu tīklu izvejotām zivju pasugām. Starp tām kāda skumbriju pasuga tunču lielumā, ar šķērssvītrām gar zilganajiem sāniem, kuras nozūd, tiklīdz zivs nobeidzas. Šīs zivis bariem sekoja kuģim un piegādāja mums lielisku pārtiku. Tīklos gadījās arī jūras karūsas, ne garākas par pieciem centimetriem, tās garšoja kā doradas; bij arī lidojošās zivis, īstas jūras bezdelīgas, kas tumšās naktīs ar savu fosfora spīdumu apgaismo ūdeni un gaisu. Starp moluskiem un zoofitiem es tīkla cilpā atradu ieķērušās arī alcionarijas, «āmuriņus», kadranus, ceritas, hialas. No augiem te bij sastopamas krāšņas peldošas aļģes, laminarijas un markrocistas ar gļotainām porām; es ievācu arī brīnišķīgo nemastoma geliniaroïde, kura jāpieskaita vislielākiem muzeju retumiem.
Pēc četru dienu brauciena par Koraļu jūru 4. janvarī mēs ieraudzījām Jaungvinejas krastus. Kapteinis Nemo pastāstīja, ka viņš esot nodomājis pa Toresa jūras šaurumu iekļūt Indijas okeanā. Tas arī bij viss, ko es dabūju zināt. Nedam bij liels prieks, jo mēs tuvojāmies Eiropas jūrām.
Toresa šaurumu uzskata par tikpat bīstamu kā Koraļu jūru, jo tajā atrodas daudz rifu un gar tā krastmalām dzīvo mežonīgas papuasu ciltis. Šis šaurums atdala Australiju no Jaungvinejas.
Jaungvineja ir četri simti ljē gara un simts trīsdesmit plata, bet tās virspusi rēķina uz četrdesmit tūkstošiem ģeografisku ljē. Tā atrodas starp 0°17′ un 10°2′ dienvidu platumu un 128°23′ un 146°15′ garumu. Ap pusdienas laiku, kad kapteiņa palīgs mērīja saules augstumu, es saskatīju salas līdzenumam pāri paceļamies Arfalksa kalnāju, kas slējās līdzeni un nobeidzās ar smailām virsotnēm.
Šo jūras šaurumu atklāja portugalis Francisko Serrano 1511. gadā, pēc tam to apmeklējuši daudzi pasaules apbraucēji: Don Hoze de Menezes 1526. g., Grijalva 1527., spāniešu ģeneralis Alvars de Savedra 1528. g.,
122
-
0 commentsLeave a comment
- 120. lappuse
- 6/21/09 11:42 am
- 120. lappuses teksts pirmo reizi tika ievietots 1. februārī.
Zemāk ir uzlabots variants — ar pareizajām domuzīmēm un pēdiņām.
* * *
— Kapteinis Laperuzs ar saviem kuģiem «Busola» un «Astolabija» izbrauca 1784. gada 7. decembrī. Vispirms viņš izkāpa malā Botani-Beijā, apmeklēja Sabiedrības salas un Jaunkaledoniju, tad devās uz Santa Krucu un apstājās pie Naomkas Havaju salu grupā. Pēc tam viņa kuģi piebrauca nepazīstamam Vanikoro salas rifam. «Busola» brauca pirmais un uzskrēja sēklī salas dienvidu pusē. «Astrolabija» steidzās viņiem palīgā un tāpat uzskrēja sēklī. Pirmais kuģis turpat vai tai pašā brīdī tika sadragāts. Turpretim otrais, nosēdies uz sēkļa aizvēja pusē, vairāk dienu noturējās virs ūdens. Avarējušo kuģu ļaudis iedzimtie uzņēma diezgan labi. Tie nometās salā un no abu kuģu paliekām uzbūvēja nelielu kuģīti. Daži matroži labprātīgi palika Vanikoro salā. Pārējie, pa lielākai daļai slimi un vārgi, aizbrauca Laperuzam līdzi. Viņi devās uz Zalamana salām un visi aizgāja bojā šās grupas galvenās salas apkaimē starp «Maldu» un «Mierinājuma» klinšu ragiem.
— Kā jūs visu to zināt? — es iesaucos.
— Redziet, to es atradu beidzamā katastrofas vietā.
Kapteinis Nemo parādīja man skārda kastīti ar franču ģerboni. Kastīte sāls ūdenī bij gluži saēsta. Viņš atvēra to, un es ieraudzīju nodzeltējušu, bet tomēr vēl labi salasāmu rokrakstu žūksni.
Tur bij jūrlietu ministra rīkojumi kapteinim Laperuzam ar Ludviķa XVI atzīmēm uz malām!
— Jūrniekam tā ir skaista nāve! — izsaucās kapteinis Nemo. — Koraļu kaps ir visklusākais, kādu vien var vēlēties. Kaut liktenis man un maniem biedriem arī novēlētu tādu pašu!
XX
TORESA JŪRAS ŠAURUMS
Naktī no 27. uz 28. decembri «Nautils» atstāja Vanikoro apvidu un ārkārtīgi ātri devās projām dienvidrietumu virzienā. Trijās dienās viņš nobrauca septiņi simti piecdesmit ljē lielu atstatumu starp Laperuzu salu grupu un Jaungvinejas dienvidaustrumu krastu.
1868. gada 1. janvara rītā Konsels iznāca pie manis uz klāja.
— Vai profesora kungs atļaus, — brašais puisis teica, — novēlēt viņam laimīgu jaungadu?
— Protams, Konsel! Tikai gluži tāpat, it kā es patlaban būtu Parizē,
120
-
0 commentsLeave a comment
- 113., 114., 115., 116., 117., 118., 119. lappuse
- 6/21/09 11:38 am
- 113., 114., 115.
116., 117.
118., 119.
-
0 commentsLeave a comment
- 112. lappuse
- 6/21/09 11:36 am
- Starp citu 112. lappuses teksts pirmo reizi klabē tika publicēts 31. janvārī.
Zemāk ir uzlabots variants — ar pareizajām domuzīmēm un pēdiņām.
* * *
Man rokā bij Žaņa Masē pievilcīgā grāmata «Vēdera kalpi», es biju pilnīgi nogrimis lasīšanā un baudīju autora asprātības, kad Konsels iztraucēja mani.
— Vai profesora kungs nevarētu panākt šurp? — viņš teica pavisam savādā balsī.
— Kas noticis, Konsel?
— Paskatieties pats, profesora kungs.
Es piecēlos, piegāju pie loga, piespiedos pie rūtīm un skatījos.
Spilgtajā elektriskās gaismas svītrā es ieraudzīju kādu milzīgu melnu masivu, nekustīgu ūdenī iegrimušu priekšmetu. Raudzījos ļoti uzmanīgi, lai izdibinātu, kas varētu būt šis milzīgam valim līdzīgais melnums. Piepeši savāda doma iešāvās man prātā.
— Tas ir kuģis! — es iekliedzos.
— Jā, — kanadietis piemetināja. — Kuģis, kas uzskrējis zemūdens klints šķautnei un nogrimis.
Neds Lends nebij maldījies. Mēs bijām piebraukuši kādam kuģim, kam apcirstās tauvas vēl karājās pie dzelzs turekļiem. Kuģa korpuss likās pilnīgā kārtībā; kuģis bij nogrimis tikai pirms nedaudzām stundām. Divu pēdu augstumā nocirsto trīsmastu paliekas liecināja, ka tas bijis spiests upurēt visu savu takelažu. Ar ūdeni pieplūdis, tas gulēja, uz kreisajiem sāniem sazvēlies. Skumji bij redzēt pašu avarējušo kuģi, bet vēl skumjāk saskatīt uz tā klāja dažus virvē sapinušos līķus. Es saredzēju četrus vīriešus, viens no tiem vēl turēja stūri, un bez tam vienu sievieti, kura ar bērnu rokās pa pusei bij izlīdusi pa virsbūves atveri. Tā bij vēl gluži jauna sieviete. «Nautila» spilgtajā apgaismojumā es labi saredzēju viņas ūdens vēl neizvērstos vaibstus. Ar vislielāko piepūli viņa bij pacēlusi pār galvu savu bērnu, mazo nabaga būtni, kas ar rociņām aptvēra mātes kaklu. Šausmīgas izskatījās šo četru cilvēku sejas, kuri bij sastinguši beidzamās konvulsijās, mēģinādami atraisīties no savām saitēm. Tikai stūrmanis ar sirmajiem, pierei pielipušajiem matiem un stūres ratam piekrampētām rokām vēl vienmēr likās vadām savu trijmastnieku okeana dzīlēs!
Kas par šausmīgus skatu! Mēs stāvējām klusu, lūkojāmies šajā bojā ejas ainā, kura likās nofotografēta katastrofas pēdējā mirklī. Un iedomā es jau redzēju milzīgas haizivis ar ugunīgām acīm, kuras traucās turp, cilvēku gaļas pievilinātas.
Bet «Nautils» apmeta līkumu nogrimušajam kuģim, es tikai vēl paspēju izlasīt tā pakaļējā daļā: «Florida Sanderland.»
112
-
0 commentsLeave a comment
- 107. lappuse
- 6/20/09 07:51 pm
- Tā taustiņus klabināja
Nullesdzineklis ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
purvainais: 14 minūtes, 2751 baits.
* * *
kapteinis Nemo. Viņš nelikās mani redzam, bet iesāka savus astronomiskos novērojumus. Darbu pabeidzis, viņš atmetās ar elkoni pret prožektora ietveri, un viņa skatieni klīda pār okeana spoguli.
Pa to laiku kādi divdesmit «Nautila» matroži, visi spēcīgi un slaidi noauguši vīri, sanāca uz kuģa klāja. Tie ņēmās izvilkt tīklus, kas pa nakti bij izmesti jūrā. Likās, ka šie cilvēki pieder pie dažādām tautībām, lai gan eiropeiska tipa pazīmes bij itin visiem. Es neapšaubāmi sazīmēju starp viņiem īrus, frančus, dažus slavus un grieķus un kādu Kretas salas iedzimto. Visi šie vīri bij mazrunīgi, apmainīja tikai pāris vārdu tajā nesaprotamajā valodā, kurai es pat celmu nevarēju uzzināt. Tāpēc tos izvaicāt nebij iespējams.
Tīkli bij uzvilkti uz kuģa klāja. Tie atgādināja Normandijas zvejnieku tīklus — līdzīgi lieliem maisiem, ko peldoša kārts un apakšējām cilpām izvērta ķēde tur pusatvērtus. Dzelzs gredzeniem piestiprināti, šie maisi velkas kuģim iepakaļ pa jūras dibenu un sasmeļ visu, kas tur pagadās ceļā. Šodien tur bij bagātīgs krājums visdažādāko zivju sugu. Jūras velni, kurus to komiskās lēkāšanas dēļ sauc arī par klauniem. Melnās ūsainās komersanijas, apaļās, sarkani svītrotās balistas, ārkārtīgi indīgie adatvēderi, olivdzeltenie nēģi, makrorinki ar sudrabotām zvīņām, trichiaras, kurām tikpat spēcīga elektrība kā lodes zivīm un elektriskajiem zušiem, zvīņainās notopteras ar brūnām šķērssvītrām, iezaļganās mencas, jūras grunduļi utt. Bez tām tur bij arī dažas lielo sugu zivis: bastardmakreles ar lielām metru garām galvām, vairākas skaistas skumbriju sugas bonitas ar ziliem un sudrabotiem raibumiem un trīs lieliski tunči, kuri ar visu nepārspējami ātro skreju nebij varējuši izvairīties «Nautila» tīkliem.
Man šķita, ka vienā pašā šajā lomā bij ap tūkstoš mārciņu zivju. Zveja bij izdevīga, bet kas tur arī ko brīnīties. Šādi tīkli vairāk stundu slīd pa jūras dibenu un uzņem savā auklu cietumā visu jūras dzīvnieku pasauli. Uz «Nautila» mums nekad netrūks vislabākās pārtikas krājumu, ko, pateicoties kuģa ātrai gaitai un tā elektrisko uguņu pievilkšanas spēkam, pēc patikas varējām atjaunot.
Šis dažādīgais zvejas medījums nekavējoties tika nogādāts pa lūku krātuvēs, no kurām viena noderēja svaigas, otra konservētas pārtikas uzglabāšanai.
Zveja bij nobeigta, gaisa krājumi papildināti, man likās, ka «Nautils» tūliņ dosies atkal tālāk zemūdens ceļojumā, un tāpēc es grasījos iet atpakaļ savā istabā, bet tad kapteinis Nemo pagriezās pret mani un teica bez kāda ievada:
107
-
0 commentsLeave a comment
- 104., 105., 106. lappuse
- 6/20/09 06:55 pm
- Drukāšanas statisktika: 40 minūtes, 7580 baiti.
* * *
dzēju kapteini Nemo apstājamies un ceļam šauteni pie vaiga; bet pāra acumirkļu vērojis, viņš to atkal nolaida un turpināja gājienu.
Pēdīgi ap četriem šis brīnisķīgais gājiens izbeidzās. Mūsu priekšā pacēlās stāva klinšu siena, milzīgu granitbluķu krava ar tumšām alām, kurām tomēr nebij iespējams piekļūt.
Tā bij Krespo salas pakāje. Tā bij zeme.
Kapteinis Nemo piepeši apstājās. Ar žestu viņš apstādināja arī mūs, lai gan man būtu paticis uzrāpties pa šo mūri. Te nobeidzās kapteiņa Nemo valstība. Robežai pāri viņš negribēja iet. Aiz tās sākās tā zemeslodes daļa, ko viņš vairs negribēja skart ar savu kāju.
Sākās gājiens atpakaļ. Kapteinis Nemo bij novietojies sava mazā pulciņa priekgalā un vadīja mūs nešaubīdamies. Man gan likās, ka mēs nebūt neejam pa to pašu ceļu atpakaļ uz «Nautilu». šis jaunais ceļš, ļoti stāvs un grūts, manāmi tuvināja mūs jūras līmenim. Tomēr šīs atgriešanās augstākajos ūdens slāņos nebij tik spēja, ka gaisa spiediens samazinātos pārlieku strauji un radītu mūsu organismā tās bīstamās pārmaiņas, kuras parasti apdraud ūdenslīdējus. Drīz vien atkal atsvīda un pieauga dienas gaisma, saule bij viešama tuvu apvārsnim, tās staru prizma no jauna ar spektra gredzenu apvieda dažādus priekšmetus.
Desmit metru dziļumā mēs bridām pa ūdeni, kurā ņudzēja mazas zivtiņas, ko te bij neskaitāmas sugas, vairāk kā putnu gaisā, — arī žiglākas viņas bij. Tikai neviens šāviena cienīgs jūras medījums mums nebij vēl rādījies.
Šajā acumirklī es pamanīju, ka kapteiņa roka paceļas un viņš acīm vēro kādu kustošu priekšmetu krūmājā. Atskanēja šaviens, pēc tā es dzirdēju paklusu svilpienu; kāds kustonis, kā zibens ķerts, pakrita dažus soļus atstatu.
Tas bij lielisks jūras ūdrs, vienīgais jūras četrkājis. Šādam pusotra metra garam kustonim bij ārkārtīgi liela vērtība. Viņa augšdaļā tumšbrūnā, lejāk sudrabotā āda krievu un ķīniešu tirgos tiek ar zeltu atsvērta. Pēc spalvas smalkuma un spīduma spriežot, dzīvnieks bij mazākais divi tūkstoši franku vērts. Es ar interesi aplūkoju šo reto zīdītāja kustoni ar apaļu galvu, īsām ausīm, apaļām acīm, kaķim līdzīgām baltām ūsām, stipri attīstītu plēvi starp ķetnām un kuplu asti. Šī zvejnieku vajātā vērtīgā gaļas ēdāja kustoņu suga sastopama arvien retāk un tagad galvenā kārtā slēpjas Klusā okeana ziemeļu daļā un, bez šaubām, drīzā laikā iznīks pavisam.
104
Kapteiņa Nemo pavadonis paņēma medījumu, pārmeta pār plecu, un mēs no jauna devāmies atceļā.
Veselu stundas gājienu vienīgi līdzens smilkšu klajs bij mums zem kājām. Reizēm tas pacēlās tik augstu, ka mums tikai divi metri dziļš ūdens bij pār galvām. Es redzēju mūsu atēnas asi atspoguļotas, virs mums virzījās tādu pašu gājēju grupa, tā kustējās un žestikulēja tāpat kā mēs un arī citādi bij mums gluži līdzīga, starpība tikai tā, ka tā gāja ar galvu lejup un kājām gaisā.
Un vēl viena interesanta parādība. Pār mums slīdēja it kā biezi, ātri uznākoši un tikpat ātri zūdoši mākoņi. Bet pārdomājis es nācu pie secinājuma, ka tie nav nekādi mākoņi, bet gan pāri slīdoši dažāda lieluma viļņu vāli; es pat saskatīju to putās sakultās muguras plīstam un virmojam ūdens mutulī. Pat ātri pāri skrejošu putnu ēnas es varēju saskatīt ūdens līmenī virs mūsu galvām.
Sakarā ar to es pieredzēju laikam to vislabāko šāvienu, kāds jebkad licis nodrebēt kaisla mednieka rokai. Kāds liels putns plaši izplestiem spārniem laidelēdamies tuvojās mums. Kapteiņa Nemo pavadonis pielika šauteni pie vaiga un izšāva, kad putns bij tikai pāra metrus virs ūdens. Trāpīts spārnainis acumirklī nokrita un ar kritiena sparu ienira ūdenī tik dziļi, ka veiklais šāvējs varēja to satvert. Tas bij albatross, šo jūras putnu visskaistākās pasugas.
Mūsu gājienu šis gadījums tikai uz acumirkli aizkavēja. Divu stundu laikā mēs gājām pa smilkšu klajumiem un jūras zāļu klāņiem, kuras caurbrist nācās visai grūti. Atklāti sakot, es vairs nejaudāju, kad piepeši ieraudzīju kādu pusjūdzi attālu nespodru spīdumu ūdens melnumā. Tas bij «Nautila» prožektors. Vēl pirms divdesmit minutēm mēs būsim uz kuģa, un tur es atkal varēšu brīvi atelpot, jo manīju, ka manā rezervuarā skābekļa atlicis visai maz. Bet es nebiju paredzējis kādu sastapšanos, kas mazliet aizkavēja mūsu atgriešanos mājās.
Es biju palicis soļu divdesmit citiem iepakaļ, kad ieraudzīju kapteini Nemo spēji atgriežamies pret mani. Viņa spēcīgā roka nospieda mani zemē, kamēr tā pavadonis to pašu darīja ar Konselu. Pirmajā acumirklī nevarēju apjaust, ko tas nozīmē, bet apmierinājos, redzēdams, ka kapteinis nogulstas man līdzās un paliek nekustēdamies.
Es biju izstiepies zemē zem kāda zāļaugu pudura; bet tad, galvu pacēlis, piepeši ieraudzīju kaut kādas smagas masas ar troksni un fosforisku spīdumu skrejam mums pāri.
105
Asinis man sastinga dzīslās! Es saskatīju, ka tās ir briesmīgās haizivis, kuras mūs apdraudēja. Tas bij visbīstamāko cilvēkrijēju haizivju sugu pāris ar milzīgām astēm, nespodrām, stiklainām acīm un purna caurumiem, pa kuriem plūda fosforiska gaisma. Milzīgas uguns mušas, kuras spēja samalt cilvēku savos dzelzs žokļos! Es nezinu, vai Konsels patlaban atkal ņēmās klasificēt tās attiecīgā rubrikā, bet es gan redzēju tikai viņu sudrabotos vēderus un šausmīgās, atplestās, zobu pilnās rīkles; es aplūkoju visu to vairāk kā apdraudēts upuris, nevis kā dabas zinātnieks.
Par laimi šie rijīgie nezvēri ļoti vāji redz. Haizivis pārslīda pāri, mazliet aizskardamas mūs ar savām brūnganajām spurām, un tā mēs kā par brīnumu izglābāmies no daudz lielākām briesmām nekā sastapšanās ar tīģeri kaut kur sauszemes mežos.
Elektrisko uguņu svītras vadīti, mēs pēc pusstundas aizsniedzām «Nautilu». Ārsienas durvis bij tāpat vaļā, kapteinis Nemo noslēdza tās, līdzko mēs bijām iegājuši mazajā telpā. Tad viņš piespieda kādu atsperi. Un tūliņ es dzirdēju, ka sūkņi kuģa iekšienē sāk strādāt, manīju, ka ūdens ap mani noplok, un pēc īsa brīža telpa jau bij pilnīgi tukša. Atvērās otrās durvis, un mēs iegājām ģerbistabā.
Tur mums ar pūlēm novilka skafandara apģērbus; es, pavisam nomocījies, ar nogurumu un miegu cīnīdamies, iegāju savā istabā, bezgala sajūsmināts par visu, kas piedzīvots šajā brīnišķīgajā gājienā pa jūras dibenu.
XVII
ČETRI TŪKSTOŠI LJĒ PA KLUSĀ OKEANA DZELMI
Nākošā rītā, 18. novembrī, es piecēlos, pilnīgi atpūties no iepriekšējās dienas noguruma, un izkāpu uz «Nautila» klāja tieši tajā brīdī, kad kapteiņa palīgs izsauca savu parasto frazi. Man ienāca prātā, ka viņš vēsta par jūras stāvokli vai pat ka viņš saka: «Itin nekas nav redzams.»
Jūra patiešām bij gluži klaja. Neviena bura nekur pie apvāršņa nebij redzama. Krespo salas augstienes pa nakti bij nozudušas; jūra uzsūca visas pārējās spektra krāsas, atskaitot zilo, un, to tad visapkārt atplaiksnīdama, laistījās brīnišķā, tumši zilā tērpā. Sīkiem vilnīšiem grumbotais jūras līmenis atgādināja muarē audumu.
Es biju nogrimis krāšņās okeana ainavas apbrīnošanā, kad uznāca
106
-
0 commentsLeave a comment
- 103. lappuse
- 6/20/09 04:52 pm
- Drukāšanas statistika: 13 minūtes, 2677 baiti.
* * *
Pāris soļu atstatu milzīgs jūras zirneklis, ap metru augsts, skatījās manī savām šķībajām acīm, gatavs mesties man virsū. Lai arī ūdenslīdēja apgērbs mani pietiekoši sargāja pret šā zvēra kodumiem, es tomēr izbailēs notrīsēju. Šajā acumirklī pamodās arī Konsels un «Nautila> matrozis. Kapteinis Nemo parādīja savam pavadonim uz riebīgo rāpuli, matrozis viņu nogalināja ar vienu šautenes laides sitienu, un es redzēju, ka nezvēra kājas noraustījās šausmīgās konvulsijās.
Šis atgadījums ierosināja man domu, ka šajos krēslajos biezokņos var mājot arī vēl bīstamāki kustoņi, no kuru uzbrukuma pat ūdenslīdēja apgērbs mani nespētu pasargāt. Līdz šim es to nebiju iedomājis, bet nu apņēmos uzmanīties. Man likās, ka šī atpūta nozīmē mūsu gājiena beigas, bet biju vīlies. Kapteinis Nemo negriezās vis atpakaļ uz «Nautilu», bet turpināja vien tālāk savu pārdrošo ekskursiju.
Jūras dibens arvien vairāk un stāvāk sliecās lejup, arvien dziļākā dzelmē. Varēja būt ap trijiem, kad mēs sasniedzām kādu platu ieleju spraugā starp divām augstām, stāvām klinšu sienām, kas atradās simts piecdesmit metru dziļi. Tātad, pateicoties lieliskajiem aparatiem, mēs par deviņdesmit metriem bijām pārsnieguši to robežu, kuru daba līdz šim šķita novilkusi cilvēka zemūdens ekskursijām.
Es saku simts piecdesmit metru, lai gan man nebij nekāda instrumenta, ar ko šeit izmērīt dziļumu. Bet es zināju, ka pat jūrās ar visdzidrāko ūdeni saules stari nespēj iespiesties dziļāk. Te nu mūs sāka apņemt melna tumsa. Desmit soļu atstatumā neviens priekšmets vairs nebij saskatāms. Es virzījos uz priekšu taustīdamies, bet tad piepeši atspīda spilgta un diezgan spēcīga gaisma. Kapteinis Nemo bij laidis darbā savu elektrisko aparatu. Viņa pavadonis tūliņ sekoja kunga paraugam, es ar Konselu atkal viņiem abiem. Pagriežot skrūvīti, stikla vītenes caurule aizkvēlojās, un jūra, mūsu četru lukturu apgaismota, bij pārredzama divdesmit piecus metrus visapkārt.
Kapteinis Nemo devās tālāk un tālāk meža melnajā biezoknī, kur krūmāji kļuva arvien retāki. Es ievēroju, ka augu apvidus izbeidzās drīzāk nekā dzīvnieku. Ūdens augi virs nebij manāmi neauglīgajā zemē, bet neskaitāmi dzīvnieciņi, zoofiti, posmkāji, moluski un zivis bariem ņudzēja mums apkārt.
Ejot man ienāca prātā, ka mūsu Rumkorfa aparati katrā ziņā pievilinās dažus šo drūmo dziļumu iemītniekus. Bet, ja arī viņi tuvojās, tomēr medniekam par lielu nožēlošanu palika pienācīgā attālumā. Vairāk reižu es re-
103
-
0 commentsLeave a comment
- 102. lappuse
- 6/20/09 02:31 pm
- 11 minūtes, 2746 baiti.
* * *
barības sulu, bet vienkārši tikai pieturu. Šie augi eksistē paši ar sevi, vienīgi ūdens tos tur un baro. Lielākai daļai no tiem lapu vietā ir visdīvaināk veidotas nelielas plāksnītes dažādās, tomēr pa lielākai daļai jauktās krāsās; tur bij samanāma sārtā, karmina, zaļā, olivu, sarkanējā un brūnā krāsa. Dzīvā veidā es te ieraudzīju jau «Nautila» herbarijos redzētās, vēdeklim līdzīgās podiasas, kuras šķita gaidām lēna vēja pūsmu, šarlaksarkanās ceramijas, laminarijas ar ēšanai noderīgiem jauniem asniem, lokanās cīpslveidīgās nereocistejas, kas izplaukst piecpadsmit metru augstumā, acetobulas ar resnām virsotnēm un neskaitāmus citus jūras augus bez ziediem. «Dīvaina ačgārna pasaule,» kāds asprātīgs dabas zinātnieks reiz bij teicis, «kur zied dzīvnieki, nevis augi.»
Starp kokveidīgiem augiem mūsu mēreno joslu koku lielumā un to miklajā ēnā biezoja īsti dzīvu puķu krūmāji: zoofitu strēles, kurām pa virsu plauka svītrainās meandrinas ar līkumainām rievām, zeltenīgas kariofilijas ar caurspīdīgiem taustekļiem un it kā velēnām klātie zoanteru puduri; lai iluzija būtu jo pilnīgāka, zivtiņas-mušas laidelējās no zara uz zaru, līdzīgi mazajiem kolibrijiem, bet dzeltenas lepisakantas ar asu zobu pilnu muti un tikpat asām zvīņām, tāpat kā daktilopteras un monocentras, bariem vien gluži kā slokas cēlās augšup, mūsu kāju iztraucētas.
Ap pulksten vieniem kapteinis Nemo deva zīmi apstāties. Es no savas puses paklausīju labrāt, un mēs izlaidāmies guļus zem kāda alariju pudura, kuru garie smalkie stumbri kā bultas tiecās augšup.
Šis atpūtas brīdis man likās brīnum jauks. Tikai sarunas baudas mums te vēl trūka. Nebij iespējams ne vaicāt, ne atbildēt. Es tikai piesliecu savu lielo galvu Konsela galvai. Redzēju brašā puiša acis jūsmīgi spulgojam, un par apmierinājuma zīmi viņš savā ķiverē vissmieklīgākā veidā grozīja galvu.
Man bij brīnums, ka pēc četru stundu gājiena nesajutu ne mazākās ēstgribas. Es nevaru pateikt, no kurienes vēderam radās tāds apmierinājums. Bet toties kā visiem ūdenslīdējiem miegs neatturami mācās virsū. Drīz vien acis man aizvērās aiz biezajiem stikliem, es ļāvos nepārvaramam miegam, ko tikai gājiens līdz šim bij varējis atvairīt. Kapteinis Nemo un viņa spēcīgais pavadonis, šajā šķidrajā kristalā izstiepušies, rādīja mums labu piemēru.
Nezinu, cik ilgi tā bijām nogulējuši, bet, kad es pamodos, likās, ka saule jau slīgst uz apvāršņa pusi. Arī kapteinis Nemo bij uzcēlies; es tikko sāku staipīt locekļus, kad kāda negaidīta parādība mani piepeši uztrauca kājās.
102
-
0 commentsLeave a comment