purvainais
purvainais
- 104., 105., 106. lappuse
- 6/20/09 06:55 pm
- Drukāšanas statisktika: 40 minūtes, 7580 baiti.
* * *
dzēju kapteini Nemo apstājamies un ceļam šauteni pie vaiga; bet pāra acumirkļu vērojis, viņš to atkal nolaida un turpināja gājienu.
Pēdīgi ap četriem šis brīnisķīgais gājiens izbeidzās. Mūsu priekšā pacēlās stāva klinšu siena, milzīgu granitbluķu krava ar tumšām alām, kurām tomēr nebij iespējams piekļūt.
Tā bij Krespo salas pakāje. Tā bij zeme.
Kapteinis Nemo piepeši apstājās. Ar žestu viņš apstādināja arī mūs, lai gan man būtu paticis uzrāpties pa šo mūri. Te nobeidzās kapteiņa Nemo valstība. Robežai pāri viņš negribēja iet. Aiz tās sākās tā zemeslodes daļa, ko viņš vairs negribēja skart ar savu kāju.
Sākās gājiens atpakaļ. Kapteinis Nemo bij novietojies sava mazā pulciņa priekgalā un vadīja mūs nešaubīdamies. Man gan likās, ka mēs nebūt neejam pa to pašu ceļu atpakaļ uz «Nautilu». šis jaunais ceļš, ļoti stāvs un grūts, manāmi tuvināja mūs jūras līmenim. Tomēr šīs atgriešanās augstākajos ūdens slāņos nebij tik spēja, ka gaisa spiediens samazinātos pārlieku strauji un radītu mūsu organismā tās bīstamās pārmaiņas, kuras parasti apdraud ūdenslīdējus. Drīz vien atkal atsvīda un pieauga dienas gaisma, saule bij viešama tuvu apvārsnim, tās staru prizma no jauna ar spektra gredzenu apvieda dažādus priekšmetus.
Desmit metru dziļumā mēs bridām pa ūdeni, kurā ņudzēja mazas zivtiņas, ko te bij neskaitāmas sugas, vairāk kā putnu gaisā, — arī žiglākas viņas bij. Tikai neviens šāviena cienīgs jūras medījums mums nebij vēl rādījies.
Šajā acumirklī es pamanīju, ka kapteiņa roka paceļas un viņš acīm vēro kādu kustošu priekšmetu krūmājā. Atskanēja šaviens, pēc tā es dzirdēju paklusu svilpienu; kāds kustonis, kā zibens ķerts, pakrita dažus soļus atstatu.
Tas bij lielisks jūras ūdrs, vienīgais jūras četrkājis. Šādam pusotra metra garam kustonim bij ārkārtīgi liela vērtība. Viņa augšdaļā tumšbrūnā, lejāk sudrabotā āda krievu un ķīniešu tirgos tiek ar zeltu atsvērta. Pēc spalvas smalkuma un spīduma spriežot, dzīvnieks bij mazākais divi tūkstoši franku vērts. Es ar interesi aplūkoju šo reto zīdītāja kustoni ar apaļu galvu, īsām ausīm, apaļām acīm, kaķim līdzīgām baltām ūsām, stipri attīstītu plēvi starp ķetnām un kuplu asti. Šī zvejnieku vajātā vērtīgā gaļas ēdāja kustoņu suga sastopama arvien retāk un tagad galvenā kārtā slēpjas Klusā okeana ziemeļu daļā un, bez šaubām, drīzā laikā iznīks pavisam.
104
Kapteiņa Nemo pavadonis paņēma medījumu, pārmeta pār plecu, un mēs no jauna devāmies atceļā.
Veselu stundas gājienu vienīgi līdzens smilkšu klajs bij mums zem kājām. Reizēm tas pacēlās tik augstu, ka mums tikai divi metri dziļš ūdens bij pār galvām. Es redzēju mūsu atēnas asi atspoguļotas, virs mums virzījās tādu pašu gājēju grupa, tā kustējās un žestikulēja tāpat kā mēs un arī citādi bij mums gluži līdzīga, starpība tikai tā, ka tā gāja ar galvu lejup un kājām gaisā.
Un vēl viena interesanta parādība. Pār mums slīdēja it kā biezi, ātri uznākoši un tikpat ātri zūdoši mākoņi. Bet pārdomājis es nācu pie secinājuma, ka tie nav nekādi mākoņi, bet gan pāri slīdoši dažāda lieluma viļņu vāli; es pat saskatīju to putās sakultās muguras plīstam un virmojam ūdens mutulī. Pat ātri pāri skrejošu putnu ēnas es varēju saskatīt ūdens līmenī virs mūsu galvām.
Sakarā ar to es pieredzēju laikam to vislabāko šāvienu, kāds jebkad licis nodrebēt kaisla mednieka rokai. Kāds liels putns plaši izplestiem spārniem laidelēdamies tuvojās mums. Kapteiņa Nemo pavadonis pielika šauteni pie vaiga un izšāva, kad putns bij tikai pāra metrus virs ūdens. Trāpīts spārnainis acumirklī nokrita un ar kritiena sparu ienira ūdenī tik dziļi, ka veiklais šāvējs varēja to satvert. Tas bij albatross, šo jūras putnu visskaistākās pasugas.
Mūsu gājienu šis gadījums tikai uz acumirkli aizkavēja. Divu stundu laikā mēs gājām pa smilkšu klajumiem un jūras zāļu klāņiem, kuras caurbrist nācās visai grūti. Atklāti sakot, es vairs nejaudāju, kad piepeši ieraudzīju kādu pusjūdzi attālu nespodru spīdumu ūdens melnumā. Tas bij «Nautila» prožektors. Vēl pirms divdesmit minutēm mēs būsim uz kuģa, un tur es atkal varēšu brīvi atelpot, jo manīju, ka manā rezervuarā skābekļa atlicis visai maz. Bet es nebiju paredzējis kādu sastapšanos, kas mazliet aizkavēja mūsu atgriešanos mājās.
Es biju palicis soļu divdesmit citiem iepakaļ, kad ieraudzīju kapteini Nemo spēji atgriežamies pret mani. Viņa spēcīgā roka nospieda mani zemē, kamēr tā pavadonis to pašu darīja ar Konselu. Pirmajā acumirklī nevarēju apjaust, ko tas nozīmē, bet apmierinājos, redzēdams, ka kapteinis nogulstas man līdzās un paliek nekustēdamies.
Es biju izstiepies zemē zem kāda zāļaugu pudura; bet tad, galvu pacēlis, piepeši ieraudzīju kaut kādas smagas masas ar troksni un fosforisku spīdumu skrejam mums pāri.
105
Asinis man sastinga dzīslās! Es saskatīju, ka tās ir briesmīgās haizivis, kuras mūs apdraudēja. Tas bij visbīstamāko cilvēkrijēju haizivju sugu pāris ar milzīgām astēm, nespodrām, stiklainām acīm un purna caurumiem, pa kuriem plūda fosforiska gaisma. Milzīgas uguns mušas, kuras spēja samalt cilvēku savos dzelzs žokļos! Es nezinu, vai Konsels patlaban atkal ņēmās klasificēt tās attiecīgā rubrikā, bet es gan redzēju tikai viņu sudrabotos vēderus un šausmīgās, atplestās, zobu pilnās rīkles; es aplūkoju visu to vairāk kā apdraudēts upuris, nevis kā dabas zinātnieks.
Par laimi šie rijīgie nezvēri ļoti vāji redz. Haizivis pārslīda pāri, mazliet aizskardamas mūs ar savām brūnganajām spurām, un tā mēs kā par brīnumu izglābāmies no daudz lielākām briesmām nekā sastapšanās ar tīģeri kaut kur sauszemes mežos.
Elektrisko uguņu svītras vadīti, mēs pēc pusstundas aizsniedzām «Nautilu». Ārsienas durvis bij tāpat vaļā, kapteinis Nemo noslēdza tās, līdzko mēs bijām iegājuši mazajā telpā. Tad viņš piespieda kādu atsperi. Un tūliņ es dzirdēju, ka sūkņi kuģa iekšienē sāk strādāt, manīju, ka ūdens ap mani noplok, un pēc īsa brīža telpa jau bij pilnīgi tukša. Atvērās otrās durvis, un mēs iegājām ģerbistabā.
Tur mums ar pūlēm novilka skafandara apģērbus; es, pavisam nomocījies, ar nogurumu un miegu cīnīdamies, iegāju savā istabā, bezgala sajūsmināts par visu, kas piedzīvots šajā brīnišķīgajā gājienā pa jūras dibenu.
XVII
ČETRI TŪKSTOŠI LJĒ PA KLUSĀ OKEANA DZELMI
Nākošā rītā, 18. novembrī, es piecēlos, pilnīgi atpūties no iepriekšējās dienas noguruma, un izkāpu uz «Nautila» klāja tieši tajā brīdī, kad kapteiņa palīgs izsauca savu parasto frazi. Man ienāca prātā, ka viņš vēsta par jūras stāvokli vai pat ka viņš saka: «Itin nekas nav redzams.»
Jūra patiešām bij gluži klaja. Neviena bura nekur pie apvāršņa nebij redzama. Krespo salas augstienes pa nakti bij nozudušas; jūra uzsūca visas pārējās spektra krāsas, atskaitot zilo, un, to tad visapkārt atplaiksnīdama, laistījās brīnišķā, tumši zilā tērpā. Sīkiem vilnīšiem grumbotais jūras līmenis atgādināja muarē audumu.
Es biju nogrimis krāšņās okeana ainavas apbrīnošanā, kad uznāca
106
-
0 commentsLeave a comment