purvainais
purvainais
- 103. lappuse
- 6/20/09 04:52 pm
- Drukāšanas statistika: 13 minūtes, 2677 baiti.
* * *
Pāris soļu atstatu milzīgs jūras zirneklis, ap metru augsts, skatījās manī savām šķībajām acīm, gatavs mesties man virsū. Lai arī ūdenslīdēja apgērbs mani pietiekoši sargāja pret šā zvēra kodumiem, es tomēr izbailēs notrīsēju. Šajā acumirklī pamodās arī Konsels un «Nautila> matrozis. Kapteinis Nemo parādīja savam pavadonim uz riebīgo rāpuli, matrozis viņu nogalināja ar vienu šautenes laides sitienu, un es redzēju, ka nezvēra kājas noraustījās šausmīgās konvulsijās.
Šis atgadījums ierosināja man domu, ka šajos krēslajos biezokņos var mājot arī vēl bīstamāki kustoņi, no kuru uzbrukuma pat ūdenslīdēja apgērbs mani nespētu pasargāt. Līdz šim es to nebiju iedomājis, bet nu apņēmos uzmanīties. Man likās, ka šī atpūta nozīmē mūsu gājiena beigas, bet biju vīlies. Kapteinis Nemo negriezās vis atpakaļ uz «Nautilu», bet turpināja vien tālāk savu pārdrošo ekskursiju.
Jūras dibens arvien vairāk un stāvāk sliecās lejup, arvien dziļākā dzelmē. Varēja būt ap trijiem, kad mēs sasniedzām kādu platu ieleju spraugā starp divām augstām, stāvām klinšu sienām, kas atradās simts piecdesmit metru dziļi. Tātad, pateicoties lieliskajiem aparatiem, mēs par deviņdesmit metriem bijām pārsnieguši to robežu, kuru daba līdz šim šķita novilkusi cilvēka zemūdens ekskursijām.
Es saku simts piecdesmit metru, lai gan man nebij nekāda instrumenta, ar ko šeit izmērīt dziļumu. Bet es zināju, ka pat jūrās ar visdzidrāko ūdeni saules stari nespēj iespiesties dziļāk. Te nu mūs sāka apņemt melna tumsa. Desmit soļu atstatumā neviens priekšmets vairs nebij saskatāms. Es virzījos uz priekšu taustīdamies, bet tad piepeši atspīda spilgta un diezgan spēcīga gaisma. Kapteinis Nemo bij laidis darbā savu elektrisko aparatu. Viņa pavadonis tūliņ sekoja kunga paraugam, es ar Konselu atkal viņiem abiem. Pagriežot skrūvīti, stikla vītenes caurule aizkvēlojās, un jūra, mūsu četru lukturu apgaismota, bij pārredzama divdesmit piecus metrus visapkārt.
Kapteinis Nemo devās tālāk un tālāk meža melnajā biezoknī, kur krūmāji kļuva arvien retāki. Es ievēroju, ka augu apvidus izbeidzās drīzāk nekā dzīvnieku. Ūdens augi virs nebij manāmi neauglīgajā zemē, bet neskaitāmi dzīvnieciņi, zoofiti, posmkāji, moluski un zivis bariem ņudzēja mums apkārt.
Ejot man ienāca prātā, ka mūsu Rumkorfa aparati katrā ziņā pievilinās dažus šo drūmo dziļumu iemītniekus. Bet, ja arī viņi tuvojās, tomēr medniekam par lielu nožēlošanu palika pienācīgā attālumā. Vairāk reižu es re-
103
-
0 commentsLeave a comment