- 102. lappuse
- 6/20/09 02:31 pm
-
purvainais11 minūtes, 2746 baiti.
* * *
barības sulu, bet vienkārši tikai pieturu. Šie augi eksistē paši ar sevi, vienīgi ūdens tos tur un baro. Lielākai daļai no tiem lapu vietā ir visdīvaināk veidotas nelielas plāksnītes dažādās, tomēr pa lielākai daļai jauktās krāsās; tur bij samanāma sārtā, karmina, zaļā, olivu, sarkanējā un brūnā krāsa. Dzīvā veidā es te ieraudzīju jau «Nautila» herbarijos redzētās, vēdeklim līdzīgās podiasas, kuras šķita gaidām lēna vēja pūsmu, šarlaksarkanās ceramijas, laminarijas ar ēšanai noderīgiem jauniem asniem, lokanās cīpslveidīgās nereocistejas, kas izplaukst piecpadsmit metru augstumā, acetobulas ar resnām virsotnēm un neskaitāmus citus jūras augus bez ziediem. «Dīvaina ačgārna pasaule,» kāds asprātīgs dabas zinātnieks reiz bij teicis, «kur zied dzīvnieki, nevis augi.»
Starp kokveidīgiem augiem mūsu mēreno joslu koku lielumā un to miklajā ēnā biezoja īsti dzīvu puķu krūmāji: zoofitu strēles, kurām pa virsu plauka svītrainās meandrinas ar līkumainām rievām, zeltenīgas kariofilijas ar caurspīdīgiem taustekļiem un it kā velēnām klātie zoanteru puduri; lai iluzija būtu jo pilnīgāka, zivtiņas-mušas laidelējās no zara uz zaru, līdzīgi mazajiem kolibrijiem, bet dzeltenas lepisakantas ar asu zobu pilnu muti un tikpat asām zvīņām, tāpat kā daktilopteras un monocentras, bariem vien gluži kā slokas cēlās augšup, mūsu kāju iztraucētas.
Ap pulksten vieniem kapteinis Nemo deva zīmi apstāties. Es no savas puses paklausīju labrāt, un mēs izlaidāmies guļus zem kāda alariju pudura, kuru garie smalkie stumbri kā bultas tiecās augšup.
Šis atpūtas brīdis man likās brīnum jauks. Tikai sarunas baudas mums te vēl trūka. Nebij iespējams ne vaicāt, ne atbildēt. Es tikai piesliecu savu lielo galvu Konsela galvai. Redzēju brašā puiša acis jūsmīgi spulgojam, un par apmierinājuma zīmi viņš savā ķiverē vissmieklīgākā veidā grozīja galvu.
Man bij brīnums, ka pēc četru stundu gājiena nesajutu ne mazākās ēstgribas. Es nevaru pateikt, no kurienes vēderam radās tāds apmierinājums. Bet toties kā visiem ūdenslīdējiem miegs neatturami mācās virsū. Drīz vien acis man aizvērās aiz biezajiem stikliem, es ļāvos nepārvaramam miegam, ko tikai gājiens līdz šim bij varējis atvairīt. Kapteinis Nemo un viņa spēcīgais pavadonis, šajā šķidrajā kristalā izstiepušies, rādīja mums labu piemēru.
Nezinu, cik ilgi tā bijām nogulējuši, bet, kad es pamodos, likās, ka saule jau slīgst uz apvāršņa pusi. Arī kapteinis Nemo bij uzcēlies; es tikko sāku staipīt locekļus, kad kāda negaidīta parādība mani piepeši uztrauca kājās.
102