purvainais
purvainais
- 108. — 110. lappuse
- 2/3/09 11:09 pm
- Drukāšanas statistika: 48 minūtes, 1049 vārdi, 7723 simboli.
160 simboli minūtē.
* * *
— Paraugieties uz šo okeanu, profesora kungs, vai tam nav sava īpatnēja dzīvība? Vai viņam nav tāpat savs maigums un savs piktums? Vakar vakarā tas aizmiga tāpat kā mēs, bet šorīt atkal pamodies pēc mierīgi pārgulētas nakts.
Ne labrīta, ne labvakara! Gluži tā, it kā šis savādais cilvēks tikai turpinātu jau agrāk iesāktu sarunu.
— Palūkojieties, — viņš turpināja, — kā tas pamazām mostas no saules glāstiem! Viņš atsāk atkal savu dienas dzīvi! Interesanti novērot, kas norisinās tā organismā. Viņam ir savs pulss, savas arterijas, savas lēkmes; es pilnīgi piekrītu zinātniekam Mori, kas konstatējis okeanā gluži tādu pašu asinsriņķošanu kā dzīvnieku organismā.
Acīm redzami kapteinis Nemo negaidīja no manis nekādu atbildi, tāpēc arī es nejaucos viņa sarunā ar piezīmēm: «tā liekas gan», «bez šaubām», vai «jums taisnība». Viņš arī runāja vairāk tikai pats sev un ar lieliem starpbrīžiem starp atsevišķiem teikumiem. Patiesībā tā bij skaļa domāšana.
— Jā, — viņš turpināja, — okeanam ir visas asinsriņķošanas spējas, ko ierosina tā siltums, sāls piemaisījums un mikroorganismi. Siltums rada nevienādu ūdens blīvumu, un no tā savukārt rodas straumes un pretstraumes. Ziemeļu joslās gaužām niecīgie iztvaikojumi ekvatora apvidos turpretī nemitīgi rada tropisko un polaro ūdens pārmaiņu. Un, no otras puses atkal, es ar pārsteigumu esmu novērojis ūdens strāvojumus no apakšas uz augšu un no augšas lejup — to pilnīgi pamatoti var saukt par okeana elpošanu. Esmu sekojis, kā virspusē sakarsusi ūdens molekula nogrimst dibenā, nogaida tur, kamēr, divi gradi aukstā temperaturā tikusi līdz augstākai pakāpei viegla, kāpj atkal augšup. Polarapgabalos jūs redzat šīs parādības sekas un sapratīsiet, kāpēc saskaņā ar dabas paredzēto likumu ūdens sasalst tikai virspusē.
Kamēr kapteinis Nemo pabeidza savu teikumu, es nodomāju pie sevis: «Polarapgabalos! Vai tiešām šis pārdrošais cilvēks grasās mūs novest arī turp?»
Tad kapteinis apklusa, vērodams savu tik nemitīgi un pamatīgi izpētīto jūru. Pēc tam viņš atsāka:
— Sāļu jūras ūdenī ir liels daudzums, profesora kungs, un, ja jūs atdalīsiet visus, kas ūdenī atrodami izkusušā veidā, tad dabūsiet četrarpus miljonu kubiku ljē lielu slāni, ar ko visu zemeslodi var pārklāt desmi metru biezumā. Un nedomājiet, ka šis sāļu piemaisījums jūrai ir tika da-
108
bas untums! Nē! Sāļi aizkavē ūdeni pārāk spēcīgi iztvaikot un vējiem aiznest pārāk daudz garaiņu un tādā kārtā aizsargā mērenās joslas no pārliecīga lietus. Sāļiem ir bezgalīgi liela nozīme līdzsvarot stichiju darbību uz zemeslodes.
Kapteinis Nemo no jauna apklusa, paspēra dažus soļus pa klāju, atkal pagriezās pret mani.
— Kas attiecas uz infuzorijām, — viņš atsāka, — miljardi mikroorganismu, miljoniem ikkatrā ūdens pilienā, astoņi simti tūkstoši šādu organismu sver tika vienu miligramu — arī tam ārkārtīgi liela nozīme. Tās uzsūc sevī jūras sāļus, uzsūc ūdens cietās sastāvdaļas, tās rada polipus un koraļus, no kuriem veidojas veselas kaļķakmeņu cietzemes! Un tā ūdens piliens, atbrīvots no mineralvielu piejaukuma un kļuvis vieglāks, paceļas ūdens līmeņa virspusē, bet tur, uzsūcis iztvaikojuma pamestos sāļus, atkal kļūst smags, nogrimst dibenā, piegādādams mikroorganismiem jaunu barību. Tā rodas divatnējā strāvošana augšup un lejup, mūžīgā dzīvības kustība. Šā okeana, kurš lielākai daļai cilvēku šķiet nedzīvs, vismazākajā daļiņā norisinās daudz intensivāka nerimtīga dzīvība nekā uz sauszemes; tas sniedz dzīvību miriadiem kustoņu — un arī man!!
Šā runādams, kapteinis Nemo bij pavisam pārvērties, viņa izskats un valoda atstāja uz mani ārkārtīgu iespaidu.
— Vienīgi šeit ir īstā dzīve! — viņš piebilda, — es saprotu jūras pilsētu un zemūdens namu būves projektus; mums vajadzīgi tādi nami kā «Nautils», kuri katru rītu paceļas virs ūdens ieelpot svaigu gaisu, brīvas pilsētas un neatkarīgas valstis! Un kas zina, ja kādreiz kāds despots...
Kapteinis Nemo ar enerģisku žestu pārtrauca savu teikumu. Un tad, it kā lai aizdzītu pārāk drūmu domu, vērsās tieši pie manis.
— Aronaksa kungs, — viņš man vaicāja, — vai jūs arī zināt, cik dziļš ir okeans?
— Es, kaptein, zinu mazākais visu to, ko mums rāda līdzšinējie izmērījumi.
— Vai jūs varētu nosaukt dažus skaitļus, lai es vajadzības gadījumā tos pārbaudītu?
— Te jums būs daži, es teicu, — cik tos atminos. Ja nemaldos, Atlantijas okeana ziemeļdaļas vidējais dziļums ir aprēķināts astoņi tūkstoši divi simti metru, bet Vidusjūras — divi tūkstoši pieci simti metru. Visievērojamākie mērījumi izdarīti Atlantijas okeana dienviddaļā ap 35° platuma, dziļums šeit bijis divpadsmit tūkstoši metru, četrpadsmit tūkstoši deviņ-
109
desmit viens centimetrs un piecpadsmit tūkstoši simts četrdesmit deviņi metri. Pēc vispārējā ieskata, ja jūras dibenu nolīdzinātu, viņas vidējais dziļums būtu apmēram septiņi kilometri.
— Labi, — kapteinis Nemo atbildēja. — Bet es ceru, ka mēs dabūsim redzēt ko citu. Par Klusā okeana vidējo dziļumu es jums varu teikt tikai to, ka tas nepārsniedz četri tūkstoši metru.
Pēc tam kapteinis Nemo devās pie lūkas un pazuda kāpņu spraugā. Es sekoju tam un atgriezos lielajā salonā. Tūliņ arī skrūve atkal sāka strādāt, laga rādīja, ka mēs braucam divdesmit jūdžu stundā.
Pagāja dienas, pagāja nedēļas, bet es tikai nejauši sastapos ar kapteini Nemo. Redzēju viņu pa lielākiem starplaikiem. Viņa palīgs kārtīgi atzīmēja uz kartes katru vietu, pēc tās es noteikti varēju sekot «Nautila» ceļojuma virzienam.
Konsels un Neds Lends dienas lielāko daļu pavadīja kopā ar mani. Konsels bija atstāstījis savam draugam mūsu gājiena brīnišķīgos piedzīvojumus, un kanadietis ļoti nožēloja, ka nebij nācis līdz. Bet es cerēju, ka vēl būs gadījums pastaigāties pa okeana zemūdens mežiem. Gandrīz ik dienu uz dažām stundām atvērās logi salona sānos, un mūsu acis nenogura, lūkojoties noslēpumainajā zemūdens pasaulē.
«Nautils» arvien vēl ieturēja dinvidaustumu virzienu un pie tam brauca simts un simts piecdesmit metru dziļumā. Bet kādu dienu, nezinu, aiz kādas iedomas, tas ar savām ieslīpajām plātnēm piepeši nonira divi tūkstoši metru lielā dzīlē. Simtgradīgais termometrs rādīja 4,25 gradi, tāda temperatura šķiet dabiska itin visur uz šā platuma grada.
26. novembrī trijos rītā «Nautils» pārbrauca Vēža tropisko joslu, apm. 172. platuma gradu. 27. novembrī tas pabrauca garām Sendviču salām, kur slavenais Kuks 14. februarī 1779. gadā gāja bojā. Tātad mēs kopš sava ceļojuma sākuma bijām nobraukuši jau četri tūkstoši astoņi simti sešdesmit ljē. No rīta izgājis uz klāja, es vēja pusē divas jūdzes attālu ieraudzīju Havaju, lielāko no archipelaga septiņām salām. Skaidri varēja saskatīt tās izkopto krastmalas joslu, vairākas kalnu grēdas līdzteku krastam un vulkanus ar Mouna-Rea virsotni, kura paceļas pieci tūkstoši metru virs jūras līmeņa. Starp citiem šā apvidus paraugiem «Nautila» izmestie tīkli šeit izzvejoja arī flabellarijas pavonina polipus, sevišķi skaisti veidotus, kas šajā jūras daļā reti sastopami.
«Nautils» arvien vēl turējās dienvidaustrumu virzienā. 1. decembrī tas pārbrauca ekvatoram zem 142° garuma, bet 4. decembrī, braucot bez
110
-
0 commentsLeave a comment