purvainais
purvainais
purvainais - June 21st, 2009
June 21st, 2009
- 6/21/09 12:00 am
- Es pat nezinu, kas long-term'ā ir briesmīgāks — origināls vai tā saucamā parodija...
Vispār, ja man būtu iespēja, tad es tāpat kā visiem zināmajā filmā piesietu jūs visus pie [piebezdētajiem ofisa] krēsliem, nofiksētu jūsu plakstiņus vaļā stāvoklī un liktu skatīties abas šīs filmiņas līdz jūs SAPRASTU.
-
0 commentsLeave a comment
- 6/21/09 12:53 am
- Kļūda ir iedomāties dzīvi par statisku, nemainīgu vienību. Sak, ja neko nedarīšu, tad viss paliks tāds, kā bijis. Saglabāsies.
Ne velna.
Pat cilvēka organisms ir konstantā plūsmā. Imūnsistēma nepārtraukti, VISU LAIKU, cīnās pret mikrobiem; visu laiku plaušas elpo. Jo smadzenes nespēj dzīvot ilgāk par dažām minūtēm bez skābekļa; jo, ja imūnistēma atsaka (skat. AIDS akūto stadiju), tad cilvēka ķermenis ilgi nedzīvo.
Nekas nau statisks. Viss ir dinamisks.
Ja tu neko nedari, tad tevis nau; ja tevis nau, tad tu iznīksti.
Nevar neko nedarīt. Kaut kas jādara. Pat...
Ir tāta anekdote: "Tā tikai liekas, ka es neko nedaru. Patiesībā šūnu līmenī es esmu nepārtraukti aktīvs".
Ar to es gribu tikai teikt, ka nav statisku lietu. Statisks ir granīta bluķis. Es neesmu statisks. Tu neesi statisks. Mēs neesam mūžīgi.
Bet kā lai rod pozitīvo šajā visā? Šovakar es nerodu tam atbildi.
P.S. Šis ir twirterveidīgais, bet tur ir pārāk maz zīmju, pārāk liela šaurība (140 burtiņi) manai ātrajai domai un veiklajai drukāšanai.
-
0 commentsLeave a comment
- 6/21/09 01:01 am
- Man liekas, ka man vajag līdz mielēm izbaudīt savu tieksmi uz vientulību, savu tieksmi uz alkoholu, savu tieksmi uz šīzu.
Aizrakstīt visiem vēstules, ka es tuvākā gada laikā nebūšu pieejams; aiziet no darba; noorganizēt sev būtu/istabu/dzīvokli, alkohola krājumus, internetu un kompīti; un laisities dziļajos ūdeņos.
Jo es to mēģinu pa druskām sagrābstīt caur darbu, caur dzīvi, caur... caur to, kas biegās izrādās par izlikšanos, par haltūru, par neīstību.
Tas nomāc. Tas liek matiem sirmot. Cik ilgi tā var? Gaidīt, kamēr es salūzīšu, kamēr uz trakonamu aizvedīs?
Bet bail. Bail pabeigt visus savus tekošos darbus; bail parādīt, kas esmu. Bail.
Bet pa to laiku šaubas un neskaidrība nogalina. Mani. Manus dārgos, nenovērtējamos mūža gadus. Un es sirmoju, un turpinu failot visās dzīves sfērās. Nožēlojami.
-
3 commentsLeave a comment
- 6/21/09 01:18 am
- man kauns par sevi
ar tādu naidu es nekur netikšu
šī civilizācija balstās ne uz naidu tomēr
viss šis tomēr balstās ne uz naidu
un... nevar tā.
-
0 commentsLeave a comment
- 6/21/09 01:26 am
- es drīkstu būt neperfekts
es drīkstu būt neperfekts
es drīkstu būt neperfekts
es drīkstu būt neperfekts
...
pārāk lepns, lai Copy-Pāste
-
0 commentsLeave a comment
- 6/21/09 01:28 am
- 200 gr šņabīša izdzerti; nekas jēdzīgs šovakar nau padarīts;
eju tīrīt zobus un gulēt
arlabunakti, ciba, novēlu teu šonakt saldus sviesta kūlējus
-
0 commentsLeave a comment
- 6/21/09 09:12 am
- Dzīve patiesībā ir tik skaista; it īpaši šobrīd. Laukā viss tik zaļš; brīvdienas izskatās, ka būs izdevušās; un pavisam drīz būs ceļojums :)
Bet vispār, tas, kā aug augi, ir abrīnojami. Tikai jāieliek sēkliņa zemē, un — skat! — pēc dažām dienām, nedēļām, mēnešiem ir izaudzis augs; pats no sevis. Tas ir īsts brīnums! Kā viņi aug; ka viņi attīstās. Cik vienkārši un tomēr bezgala sarežģīti.
-
0 commentsLeave a comment
- 112. lappuse
- 6/21/09 11:36 am
- Starp citu 112. lappuses teksts pirmo reizi klabē tika publicēts 31. janvārī.
Zemāk ir uzlabots variants — ar pareizajām domuzīmēm un pēdiņām.
* * *
Man rokā bij Žaņa Masē pievilcīgā grāmata «Vēdera kalpi», es biju pilnīgi nogrimis lasīšanā un baudīju autora asprātības, kad Konsels iztraucēja mani.
— Vai profesora kungs nevarētu panākt šurp? — viņš teica pavisam savādā balsī.
— Kas noticis, Konsel?
— Paskatieties pats, profesora kungs.
Es piecēlos, piegāju pie loga, piespiedos pie rūtīm un skatījos.
Spilgtajā elektriskās gaismas svītrā es ieraudzīju kādu milzīgu melnu masivu, nekustīgu ūdenī iegrimušu priekšmetu. Raudzījos ļoti uzmanīgi, lai izdibinātu, kas varētu būt šis milzīgam valim līdzīgais melnums. Piepeši savāda doma iešāvās man prātā.
— Tas ir kuģis! — es iekliedzos.
— Jā, — kanadietis piemetināja. — Kuģis, kas uzskrējis zemūdens klints šķautnei un nogrimis.
Neds Lends nebij maldījies. Mēs bijām piebraukuši kādam kuģim, kam apcirstās tauvas vēl karājās pie dzelzs turekļiem. Kuģa korpuss likās pilnīgā kārtībā; kuģis bij nogrimis tikai pirms nedaudzām stundām. Divu pēdu augstumā nocirsto trīsmastu paliekas liecināja, ka tas bijis spiests upurēt visu savu takelažu. Ar ūdeni pieplūdis, tas gulēja, uz kreisajiem sāniem sazvēlies. Skumji bij redzēt pašu avarējušo kuģi, bet vēl skumjāk saskatīt uz tā klāja dažus virvē sapinušos līķus. Es saredzēju četrus vīriešus, viens no tiem vēl turēja stūri, un bez tam vienu sievieti, kura ar bērnu rokās pa pusei bij izlīdusi pa virsbūves atveri. Tā bij vēl gluži jauna sieviete. «Nautila» spilgtajā apgaismojumā es labi saredzēju viņas ūdens vēl neizvērstos vaibstus. Ar vislielāko piepūli viņa bij pacēlusi pār galvu savu bērnu, mazo nabaga būtni, kas ar rociņām aptvēra mātes kaklu. Šausmīgas izskatījās šo četru cilvēku sejas, kuri bij sastinguši beidzamās konvulsijās, mēģinādami atraisīties no savām saitēm. Tikai stūrmanis ar sirmajiem, pierei pielipušajiem matiem un stūres ratam piekrampētām rokām vēl vienmēr likās vadām savu trijmastnieku okeana dzīlēs!
Kas par šausmīgus skatu! Mēs stāvējām klusu, lūkojāmies šajā bojā ejas ainā, kura likās nofotografēta katastrofas pēdējā mirklī. Un iedomā es jau redzēju milzīgas haizivis ar ugunīgām acīm, kuras traucās turp, cilvēku gaļas pievilinātas.
Bet «Nautils» apmeta līkumu nogrimušajam kuģim, es tikai vēl paspēju izlasīt tā pakaļējā daļā: «Florida Sanderland.»
112
-
0 commentsLeave a comment
- 113., 114., 115., 116., 117., 118., 119. lappuse
- 6/21/09 11:38 am
- 113., 114., 115.
116., 117.
118., 119.
-
0 commentsLeave a comment
- 120. lappuse
- 6/21/09 11:42 am
- 120. lappuses teksts pirmo reizi tika ievietots 1. februārī.
Zemāk ir uzlabots variants — ar pareizajām domuzīmēm un pēdiņām.
* * *
— Kapteinis Laperuzs ar saviem kuģiem «Busola» un «Astolabija» izbrauca 1784. gada 7. decembrī. Vispirms viņš izkāpa malā Botani-Beijā, apmeklēja Sabiedrības salas un Jaunkaledoniju, tad devās uz Santa Krucu un apstājās pie Naomkas Havaju salu grupā. Pēc tam viņa kuģi piebrauca nepazīstamam Vanikoro salas rifam. «Busola» brauca pirmais un uzskrēja sēklī salas dienvidu pusē. «Astrolabija» steidzās viņiem palīgā un tāpat uzskrēja sēklī. Pirmais kuģis turpat vai tai pašā brīdī tika sadragāts. Turpretim otrais, nosēdies uz sēkļa aizvēja pusē, vairāk dienu noturējās virs ūdens. Avarējušo kuģu ļaudis iedzimtie uzņēma diezgan labi. Tie nometās salā un no abu kuģu paliekām uzbūvēja nelielu kuģīti. Daži matroži labprātīgi palika Vanikoro salā. Pārējie, pa lielākai daļai slimi un vārgi, aizbrauca Laperuzam līdzi. Viņi devās uz Zalamana salām un visi aizgāja bojā šās grupas galvenās salas apkaimē starp «Maldu» un «Mierinājuma» klinšu ragiem.
— Kā jūs visu to zināt? — es iesaucos.
— Redziet, to es atradu beidzamā katastrofas vietā.
Kapteinis Nemo parādīja man skārda kastīti ar franču ģerboni. Kastīte sāls ūdenī bij gluži saēsta. Viņš atvēra to, un es ieraudzīju nodzeltējušu, bet tomēr vēl labi salasāmu rokrakstu žūksni.
Tur bij jūrlietu ministra rīkojumi kapteinim Laperuzam ar Ludviķa XVI atzīmēm uz malām!
— Jūrniekam tā ir skaista nāve! — izsaucās kapteinis Nemo. — Koraļu kaps ir visklusākais, kādu vien var vēlēties. Kaut liktenis man un maniem biedriem arī novēlētu tādu pašu!
XX
TORESA JŪRAS ŠAURUMS
Naktī no 27. uz 28. decembri «Nautils» atstāja Vanikoro apvidu un ārkārtīgi ātri devās projām dienvidrietumu virzienā. Trijās dienās viņš nobrauca septiņi simti piecdesmit ljē lielu atstatumu starp Laperuzu salu grupu un Jaungvinejas dienvidaustrumu krastu.
1868. gada 1. janvara rītā Konsels iznāca pie manis uz klāja.
— Vai profesora kungs atļaus, — brašais puisis teica, — novēlēt viņam laimīgu jaungadu?
— Protams, Konsel! Tikai gluži tāpat, it kā es patlaban būtu Parizē,
120
-
0 commentsLeave a comment
- 121., 122. lappuse
- 6/21/09 01:01 pm
- Drukāšanas statistika: 27 minūtes, 5141 baits.
* * *
savā Botaniskā dārza kabinetā. Pieņemu tavu apsveikumu un pateicos. Es gan gribētu vaicāt, ko tu saproti ar vārdiem «laimīgu jaungadu» tajos apstākļos, kādos mēs atrodamies? Vai tu šo laimi saskati mūsu gūstniecības nobeigumā vai šā dīvainā ceļojuma turpinājumā?
— Patiešām, — Konsels atbildēja, — es nezinu, ko profesora kungam sacīt.
Tiesa, ka mēs šeit pieredzam brīnišķas lietas un ka divu mēnešu laikā par garlaicību sūdzēties mums nav bijis iemesla. Bet pēdējais brīnums vienmēr vispārsteidzošākais, un, ja tā turpināsies, es nezinu, kā tas viss beigsies! Man šķiet, ka tāda izdevība mums nekad vairs negadīsies.
— Nekad, Konsel.
— Turklāt kapteinis Nemo pilnīgi attaisno savu latiņu vārdu. Viņš mūs nemaz neapgrūtina, liekas, ka viņa pavisam nebūtu pasaulē.
— Pilnīgi pareizi, Konsel.
— Tāpēc domāju, ka profesora kungam nebūs nepatīkami, ja teikšu, ka šis gads būs laimīgs tad, ja varēsim dabūt redzēt itin visu...
— Itin visu redzēt, Konsel! Tas gan laikam būs pārāk ilgi. Un ko domā Neds Lends?
— Neds Lends domā gluži pretēji, — Konsels atteica. — Viņam ir prozaisks saprāts un valdonīgs vēders. Viņam apnicis ik dienas aplūkot zivis un ēst tās. Kā īsts anglo-saksis viņš nevar iztikt bez vīna, maizes un gaļas; Neds Lends pieradis pie bifsteka un nebaidās mērenas degvīna vai džina devas.
— Par sevi es varu teikt, Konsel, ka šajā ziņā nemaz nejūtos slikti un esmu gluži labi pielāgojies šā kuģa režimam.
— Es arī, — Konsels atbildēja. — Tāpēc tikpat cieši esmu noņēmies palikt kā meistars Lends bēgt. Tātad, ja šis jaunais gads nebūs laimīgs man, tad tāds būs Nedam Lendam, — un otrādi. Tādā kārtā viens no mums katrā ziņā būs apmierināts. Un es beidzot profesora kungam novēlu tieši to, ko profesora kungs vēlas.
— Paldies, Konsel. Tikai par dāvanām gan ieminies kādreiz vēlāk, bet šimbrīžam apmierinies ar sirsnīgu rokas spiedienu. Patlaban man vairāk nav iespējams.
— Profesora kungs vēl nekad nav bijis tik devīgs. — Konsels atteica.
Pēc tam krietnais puisis aizgāja.
2. janvarī mēs jau bijām nobraukuši vienpadsmit tūkstoši trīs simti četrdesmit jūdzes jeb pieci tūkstoši divi simti piecdesmit ljē pēc izbraukšanas no
121
Japanas jūras. «Nautila» priekšā tagad bij bīstamais Koraļu jūras apvidus iepretim Australijas ziemeļaustrumu krastiem. Mūsu kuģis dažu jūdžu atstatumā nobrauca garām nodevīgajam sēklim, uz kura Kuka kuģi 1770. gada 10. jūnijā tikko neaizgāja bojā. Kuka kuģis uzdūrās kādai klintij un nenogrima tikai tāpēc, ka koraļu gabals, kas to ielauza, bij atlupis un palicis turpat caurumā.
Es ļoti vēlējos aplūkot šo trīs simti sešdesmi ljē garo zemūdens rifu, pret kuru nemitīgi putās sakultā jūra lauzās ar šausmīgu spēku un pērkona dārdu. Bet tajā brīdī «Nautils» ar slīpo stūres pagriezienu mūs aizrāva lielā dziļumā, un man nelaimējās aplūkot šīs augstās koraļu sienas. Bij jāapmierinās ar dažādām mūsu tīklu izvejotām zivju pasugām. Starp tām kāda skumbriju pasuga tunču lielumā, ar šķērssvītrām gar zilganajiem sāniem, kuras nozūd, tiklīdz zivs nobeidzas. Šīs zivis bariem sekoja kuģim un piegādāja mums lielisku pārtiku. Tīklos gadījās arī jūras karūsas, ne garākas par pieciem centimetriem, tās garšoja kā doradas; bij arī lidojošās zivis, īstas jūras bezdelīgas, kas tumšās naktīs ar savu fosfora spīdumu apgaismo ūdeni un gaisu. Starp moluskiem un zoofitiem es tīkla cilpā atradu ieķērušās arī alcionarijas, «āmuriņus», kadranus, ceritas, hialas. No augiem te bij sastopamas krāšņas peldošas aļģes, laminarijas un markrocistas ar gļotainām porām; es ievācu arī brīnišķīgo nemastoma geliniaroïde, kura jāpieskaita vislielākiem muzeju retumiem.
Pēc četru dienu brauciena par Koraļu jūru 4. janvarī mēs ieraudzījām Jaungvinejas krastus. Kapteinis Nemo pastāstīja, ka viņš esot nodomājis pa Toresa jūras šaurumu iekļūt Indijas okeanā. Tas arī bij viss, ko es dabūju zināt. Nedam bij liels prieks, jo mēs tuvojāmies Eiropas jūrām.
Toresa šaurumu uzskata par tikpat bīstamu kā Koraļu jūru, jo tajā atrodas daudz rifu un gar tā krastmalām dzīvo mežonīgas papuasu ciltis. Šis šaurums atdala Australiju no Jaungvinejas.
Jaungvineja ir četri simti ljē gara un simts trīsdesmit plata, bet tās virspusi rēķina uz četrdesmit tūkstošiem ģeografisku ljē. Tā atrodas starp 0°17′ un 10°2′ dienvidu platumu un 128°23′ un 146°15′ garumu. Ap pusdienas laiku, kad kapteiņa palīgs mērīja saules augstumu, es saskatīju salas līdzenumam pāri paceļamies Arfalksa kalnāju, kas slējās līdzeni un nobeidzās ar smailām virsotnēm.
Šo jūras šaurumu atklāja portugalis Francisko Serrano 1511. gadā, pēc tam to apmeklējuši daudzi pasaules apbraucēji: Don Hoze de Menezes 1526. g., Grijalva 1527., spāniešu ģeneralis Alvars de Savedra 1528. g.,
122
-
0 commentsLeave a comment
- 123. lappuse
- 6/21/09 06:44 pm
- Drukāšanas statistika: 13 minūtes, 2565 baiti.
* * *
Juigo Ortezs 1545., holandietis Sautens 1616., Nikolā Sruiks 1753. gadā; Tasmanis, Darmjē, Fimels, Karterē, Edvards, Bugenvils, Kuks, Forests, Mak-Kliers un Dantrokasto 1792., Diprejs 1823. un Dimons Dirvils 1827; gadā. «Te visu Melanezijas melnādaiņu šūpulis,» — bij teicis Rienci, un tāpēc es nebrīnītos, ja šajā ceļojumā gadījums man atļautu iepazīties ar bīstamajiem andamaniešiem.
Tātad «Nautils» bij nokļuvis pie viena no visbīstamākiem jūras šaurumiem, kurā paši drosmīgākie jūrnieki tikko uzdrošinās iebraukt, pie šauruma, pa kuru izbrauca Luijs Pacs de Toress, atgriezdamies no ceļojuma pa dienvidjūrām Melanēzijā, un kur Dimona Dirvila korvetes 1840. gadā uzskrēja sēklī, pie kam tikko neaizgāja bojā ar visu kravu un ļaudīm. Pat «Nautilam», tik drošam pret visām jūras briesmām, nācās iepazīt koraļu rifus.
Toresa šaurums ir aptuveni trīsdesmit četras ljē plats, bet piesēts neskaitāmām salām, saliņām, rifiem un klintīm, tāpēc gandrīz nav iespējams izbraukt tam cauri. To ievērojot, arī kapteinis Nemo visai rūpīgi gatavojās šim braucienam. Viļņu virspusē šūpodamies, «Nautils» palēnām slīda uz priekšu.
Izlietodami gadījumu, mēs ar abiem saviem biedriem bijām novietojušies uz allaž tukšā klāja. Mums priekšā bij stūrmaņa kabine, un, ja nemaldos, arī pats kapteinis Nemo atradās tur un personīgi vadīja «Nautilu».
Man priekšā bij vislabākās jūras šauruma kartes, kuras zīmējuši inženieris-hidrografs Vengandons Dimulens un mičmanis Kupvans-Dibua, tagadējais admiralis, majora Dimona Dirvila pēdējā pasaules apceļojuma dalībnieks. Līdz ar kapteiņa Kinga zīmētām tās bij vissīkākās kartes, pēc kurām orientēties šīs šaurās spraugas juklī, un es tās pētīju ar vislielāko uzmanību.
Jūra nikni mutuļoja ap «Nautilu». No dienvidaustrumiem uz ziemeļrietumiem straume skrēja ar divarpus jūdzes lielu ātrumu, viļņi plīsa pret koraļu rifiem, kas nemitīgi rēgojās virs ūdens.
— Kas par negantu jūru! — Neds Lends teica.
— Patiešām nejauka, — es atsaucos, — un nepiemērota pat tādam kuģim kā «Nautils» .
— Jādomā, ka šis nolādētais kapteinis labi zina savu ceļu, — kanadietis piemetināja. — Es redzu koraļu šķautnes, kurām pieduroties vien kuģis sadruptu gabalu gabalos!
Stāvoklis patiešām bij bīstams, bet tomēr «Nautils» it kā ar burvības izmaņu slīdēja pa šo drausmīgo klinšu spraugām. Viņš nebūt neturējās pa
123
-
0 commentsLeave a comment
Powered by Sviesta Ciba