June 22nd, 2009

• 124., 125., 126., 127. lappuse
• 6/22/09 10:56 pm
• Klabināju, čabināju, un sanāca tā: 44 minūtes, 9608 baiti.
  
  * * *
  
  Dimona Dirvila «Astrolabijas» un «Centības» avarijas ceļu, bet virzījās vairāk pret ziemeļiem, nobrauca ap Mereja salu un atgriezās dienvidrietumos pret Kumberlenda spraugu. Man jau šķita, ka tas dosies tieši uz šaurumu, bet tad kuģis spēji pavērsās atpakaļ uz ziemeļaustrumiem, izslīda pa neskaitāmu nepazīstamu salu un saliņu spraugām un izbrauca pretim Taunda salai un Bīstamajam kanalam.
  Es atkal jautāju sev, vai kapteinis Nemo, būdams pārdrošs līdz neprātam, tiešām dosies tajā spraugā, kur Dimona Dirvila korvetes uzskrēja sēklī, kad kuģis otrreiz mainīja virzienu, pavērsās tieši pret rietumiem un brauca uz Gveboroaras salu.
  Bij ap trijiem pēcpusdienā. Viļņi bij aprimušies un jūras paisums sasniedzis gandrīz visaugstāko pakāpi. «Nautils» tuvojās šai salai, kuru ar tās pandanām apaugušo krastmalu es vēl tagad tikpat kā redzu. Mēs no tās bijām ap divi jūdzes attālu. Piepeši spējš trieciens nogāza mani zemē. «Nautils» bij atdūries pret kādu zemūdens klinti un palika stāvam, mazliet uz kreiso pusi sašķiebies.
  Atkal kājās piecēlies, es uz klāja ieraudzīju kapteini Nemo ar tā palīgu. Viņi aplūkoja kuģa stāvokli un pārmija pāris vārdu savā nesaprotamajā valodā.
  Tāds nu bij stāvoklis. Divi jūdzes attālu pāri kuģa labajiem sāniem bij redzama Gveboroaras sala, izstiepusies pret ziemeļiem un rietumiem kā milzeņa roka. Dienvidu un austrumu pusē jau parādījās vairākas bēguma atsegtas koraļu šķautnes. Mēs bijām pilnīgi uz sēkļa jūrā, kur paisumi nav lieli un tāpēc izredzes «Nautila» pacelšanai visai mazas. Stipri būvētais kuģa korpuss gan nemaz nebij iedragāts. Bet, ja arī tam nebij ne lauzuma, ne sūces, tad tomēr kapteiņa Nemo zemūdens kuģim draudēja liktenis uz visiem laikiem palikt pienaglotam uz šās klints.
  Kamēr man tādas domas jaucās pa galvu, kapteinis Nemo, allaž nosvērts, nerādījās ne uztraukts, ne saniknots.
  — Nelaimes gadījums? — es iejautājos.
  — Nē, tikai gadījums, — viņš atbildēja.
  — Bet gadījums, — es piebildu, — kura pēc jums varbūt būs jāpaliek par ienīstās zemes iemītnieku.
  Kapteinis Nemo ar savādu skatienu pavērās manī, tad atraidoši pakratīja galvu. Viņš man lika saprast pietiekoši skaidri, ka nekas to nepiespiedīs spert kāju uz cietzemes. Pēc acumirkļa viņš teica:
  — Un vispār, Aronaksa kungs, «Nautils» nemaz nav apdraudēts. Vēl
  
  124
  
  viņš jūs aizvizinās visbrīnišķīgākajos okeana apvidos. Mūsu ceļojums tikko sācies, un es nevēlos tik drīz atteikties no jūsu pavadonības goda.
  — Tomēr, kaptein Nemo, — es atbildēju, nereaģēdams uz zobgalību viņa pēdējā teikumā, — «Nautils» uzskrēja sēklī klajā jūrā, bet paisums Klusā okeanā parasti nav diez cik liels. Un, ja nu jūs negribēsiet izmest visu balastu — man tas liekas pavisam neiespējams, — tad nesaprotu, kā jūs kuģi dabūsiet nost no klints.
  — Jums taisnība, profesora kungs, ka paisums Klusā okeanā nav liels, — kapteinis Nemo man atbildēja, — bet Toresa šaurumā starpība starp uzplūda un atplūda līmeņiem tomēr ir pusotra metra. Šodien mums ir 4. janvaris, tātad pēc piecām dienām būs pilns mēness. Man būtu liels brīnums, ja šis patīkamais spīdeklis ūdens līmeni nepaceltu pietiekoši augstu un tā neizdarītu man pakalpojumu, kādu es tikai no viņa vienīgā varu pieņemt.
  To teicis, kapteinis Nemo sekoja savam palīgam un devās pa kāpnēm «Nautila» telpā. Kuģis joprojām palika nekustoši stāvam, itin kā koraļu polipi būtu to jau iemūrējuši savā nesadragājamā cementā.
  — Nu, profesora kungs? — Neds Lends apvaicājās, pēc kapteiņa aiziešanas uzkāpis pie manis.
  — Labi, draugs Ned, mēs vienkārši nogaidīsim 9. janvara paisumu, jo izrādās, ka mēness būs tik laipns nocelt mūs no sēkļa.
  — Tik vienkārši?
  — Tik vienkārši.
  — Un kapteinis nemaz nodomā izmest attālāk enkurus, laist darbā mašinas un ar ķēžu palīdzību lūkot nokļūt no klints?
  — Kāpēc, ja pietiek ar paisumu? — Konsels vientiesīgi piezīmēja.
  Kanadietis paskatījās Konselā un paraustīja plecus. Vecs jūrnieks tādu metodi nevarēja atzīt.
  — Profesora kungs, — viņš teica, — varat man ticēt, ka šī dzelzs mučele vairāk nebrauks ne pa ūdens virsu, ne zem ūdens. Tas der vairs tikai nojaukšanai. Man šķiet, ka patlaban pienācis laiks izbeigt mūsu savienību ar kapteini Nemo.
  — Draugs Ned, — es atbildēju, — es nebūt vēl neatmetu visas cerības kā jūs par «Nautila» iespējām; pēc četrām dienām mēs dabūsim redzēt, ko nozīmē Klusā okeana paisums. Pie tam jūsu bēgšanas priekšlikums būtu pieņemams kaut kur Anglijas vai Provansas krastu tuvumā. Jaungvinejas apvidos tas pavisam kas cits, un šim pēdējam līdzeklim laika būs allaž
  
  125
  
  pietiekoši, ja «Nautils» tiešām paliks uz sēkļa, ko es ieskatu par visai nepatīkamu gadījumu.
  — Bet tad tomēr vismaz noderētu palūkot šo zemi? — Neds Lends tielējās. — Tur ir sala. Uz šās salas aug koki. Zem šiem kokiem droši vien sauszemes dzīvnieki, kas noder kotletēm un bifstekam, ko es tagad labprāt nobaudītu.
  — Šajā ziņā draugam Nedam taisnība, — iejaucās Konsels, — un es pievienojos viņa domām. Vai profesora kungs nevarētu pierunāt kapteini Nemo izcelt mūs malā, ja ne vairāk, tad lai mēs pavisam neaizmirstu soļot pa mūsu planetas cietākajām vietām?
  — Palūgt varu, — es atteicu, — bet viņš droši vien nepiekritīs.
  — Ja profesora kungs pamēģinātu, — Konsels neatlaidās. — Vismaz dabūtu zināt, cik daudz mēs varam rēķināties ar kapteiņa laipnību.
  Par lielu pārsteigumu kapteinis atļāva, ko es viņam lūdzu. Viņš to darīja ļoti laipni un labvēlīgi, neprasījis no manis pat solījumu griezties atpakaļ. Bet gājiens par Jaungvinejas salām ir briesmu pilns, es nevarēju Nedam Lendam ieteikt izkāpt malā. Labāk tad palikt par cietumnieku uz «Nautila» nekā krist Papuasijas iedzimtajiem nagos.
  Laiva bij apsolīta mūsu rīcībai rīt no rīta. Es nemēģināju uzzināt, vai kapteinis Nemo pats arī piebiedrosies mums. Man bij prātā, ka pat neviens no kuģa ļaudīm mūs nepavadīs, bet Nedam Lendam vienam pašam būs jātiek galā ar šo braucienu. Tomēr zeme nebij daudz tālāk par divām jūdzēm, un kanadietim tā bij vienkārši rotaļa izvadīt vieglo laivu pa lielajiem kuģiem tik bīstamām rifu spraugām.
  5. janvara rītā laivu izcēla no tās nišas un pāri klājam nolaida jūrā. Divu cilvēku pietika šim darbam. Airi jau bij duļļos, mums atlika tikai sēsties savās vietās.
  Ap astoņiem mēs, elektriskām šautenēm un cirvjiem apbruņojušies, aizbraucām no «Nautila». Jūra bij diezgan rāma. No zemes pūta lēns vējiņš. Konsels un es airējām dūšīgi, kamēr Neds Lends stūrēja laivu pa šaurajām spraugām, rifiem un akmeņiem. Laiva bij viegli vadāma un ātri slīdēja uz priekšu.
  Neds Lends nevarēja apvaldīt savu prieku. Tas bij cietumam izbēdzis arestants, kuram prātā vairs nenāca griezties atpakaļ.
  — Gaļu! — viņš izsaucās. — Mēs atkal dabūsim ēst gaļu, un kādu vēl! Īstu meža medījumu gaļu! Protams, bez maizes. Es nesaku, ka zivis
  
  126
  
  sliktas, bet nevar taču no tām vien pārtikt. Svaiga, uz karstām oglēm cepta medījuma gaļa mums būs tik patīkama pārmaiņa.
  — Gardēdis! — Konsels atsaucās. — No viņa pļāpām man siekalas satek mutē.
  — Vēl būtu jāzina, — es teicu, — vai šajos mežos vispār sastopams medījums vai arī tas nav tādu apmēru, ka pats mednieks tam viegli var kļūt par laupījumu.
  — Ak ko, Aronaksa kungs! — kanadietis atsaucās, pie tam paspīda cirvja asmenim līdzīgie zobi. — Ja cita četrkāja tajā salā nebūs, es ēdīšu tīģeri — tīģera filē.
  — Draugs Neds ir bīstams, — Konsels piezīmēja.
  — Lai nu kā, — Neds Lends atsaucās, — vai nu tas ir četrkājis bez spalvām, vai spalvains divkājis — pirmais šāviens piekrīt man.
  — Nu, — es atteicu, — meistars Lends atkal ar savām pārmērībām.
  — Nebaidieties nekā, Aronaksa kungs, — kanadietis atsaucās, — airējiet droši! Nepaies ne divdesmit piecas minutes, un es jums pasniegšu paša pagatavotu ēdienu.
  Pusdeviņos no rīta «Nautila» laiva, laimīgi tikusi pāri Gveboroaras salas koraļu gredzenam, viegli izbrauca un apstājās smilkšu sēklī.
  
  XXI
  DAŽAS DIENAS UZ SAUSZEMES
  
  Es diezgan asi sajutu, ka pieskaros cietzemei. Neds Lends ar kāju pamīņāja zemi, it kā gatavodamies paņemt to savā īpašumā. Pagājuši taču tikai divi mēneši, kopš mēs, pēc kapteiņa Nemo izteiciena, kļuvuši «Nautila» pasažieri, bet, patiesību sakot, — viņa cietumnieki.
  Pēc dažām minutēm mēs bijām jau šautenes šāviena attālu no krasta. Zeme gandrīz pilnīgi sastāvēja no koraļu kaļķa, bet dažu izsusējušu upju gultnēs bij redzamas granitakmeņu šķeltnes, kas norādīja, ka šī sala cēlusies jau pirmatnējā cietzemes laikmetā. Visu apvārsni aizēnoja brīnišķīgu mežu loks. Milzīgus kokus, pat ar divi simti pēdu gariem stumbriem, sapīņoja kopā lianu vītnes, kuras vieglajā vējiņā līgojās kā īstens dzīvs šūpuļtīkls. Tur bij cieši sapinušās mimozas, gumijas koki, kasuarinijas, teksu un hibiscu koki un palmas; zem to zaļajām velvēm milzeņu stumbru pakājē auga orchidejas, pākšaugi un papardes.
  
  127
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi
• 0 commentsLeave a comment