June 23rd, 2009

• 128., 129. lappuse
• 6/23/09 04:39 pm
• 24 minūtes, 5055 baiti.
  Līgo, līgo!
  
  * * *
  
  Bet kanadietis maz vēroja šo Jaugvinejas skaisto augu dažādību, derīgo viņš allaž stādīja augstāk par skaisto. Ieraudzījis kokosa palmu, viņš notrauca dažus augļus, pāršķēla čaulu, un mēs dzērām augļu pienu un ēdām kodolu ar tādu baudu, it kā spītētu «Nautila» režimam.
  — Lielisks! — Neds Lends iesaucās.
  — Patiešām labs! — Konsels piekrita.
  — Es domāju, — kanadietis prātoja, ka kapteinim Nemo nekas nebūs pretī, ja mēs kokosa riekstu krājumu aizvedam arī uz kuģa.
  — Es arī domāju tāpat, — es atbildēju, — tikai neticu, vai viņš tos ēdīs.
  — Jo ļaunāk priekš viņa! — Konsels piebilda.
  — Un jo labāk priekš mums! — kanadietis atsaucās. — Mums paliks toties vairāk.
  — Vienu vārdu, meistar Lend, — es ieminējos, kad harpunists grasījās apstrādāt otro palmu. — Kokosi ir laba lieta, bet, pirms ar tiem piepildām laivu, derētu pārlūkot, vai ceļā nav vēl citi tikpat noderīgi produkti. Svaigi sakņaugi būtu patīkama piedeva «Nautila» pusdienām.
  — Profesora kungam taisnība, — Konsels piekrita. — Es ieteicu sadalīt laivā trīs vietas: vienu augļiem, otru sakņaugiem un trešo dzīvnieku medījumam, lai gan tos es vēl neesmu manījis.
  — Konsel, — kanadietis atbildēja, — nevajag izsamist.
  — Turpināsim savu ekskursiju, — es vedināju, — bet acis paturēsim vaļā. Lai gan sala liekas neapdzīvota, tomēr, kas zina, vai šeit neslēpjas kādi cilvēki, kuri medījuma ziņā mazāk izvēlīgi kā mēs.
  — Ha! ha! — Neds Lends smējās, zīmīgi klabinādams zobus.
  — Nu, nu, Ned! — Konsels iesaucās.
  — Patiešām, — kanadietis attrauca, — es sāku saprast kanibalisma jaukumus.
  — Ko jūs te pļāpājat, Ned? — Konsels errīgi atsaucās. — Jūs esat kanibals! Turpmāk es kopā ar jums vienā kajitē vairs nevarēšu būt drošs! Kādā rītā es tur varu pamosties, pusē apēsts.
  — Draugs Konsel, es jūs mīlu ļoti, bet tomēr ne tik stipri, lai bez vajadzības apēstu.
  — Tam es negribētu ticēt, — Konsels atbildēja. — Dosimies medībās! Mums katrā ziņā nepieciešams nošaut dažus kustoņus, lai apmierinātu šito kanibalu. Citādi profesora kungs kādā rītā atradīs tikai apskrubinātus kauliņus, kas palikuši pāri no viņa sulaiņa.
  
  128
  
  Tā mēļodami, mēs bijām jau iegājuši meža velvju ēnā un divu stundu laikā izstaigājām to krustām šķērsām.
  Barības augus meklējot, mums nejauši laimējās uziet vienu no svarīgākajiem tropisko joslu augiem, kādu līdz šim trūka uz mūsu kuģa.
  Es še runāju par Gveboroaras salā bagātīgi sastopamo maizes koku. Galvenā kārtā šeit auga pasuga bez kauliņiem, ko malajiešu valodā sauc par «rimu».
  No citiem šis koks atšķiras ar savu slaido, četrdesmit pēdas garo stumbru. Tā skaisti apaļais vainags ar lielām škelsnainām lapām dabas zinātniekam tūliņ norādīja, ka tas ir «pērtiķu maizes koks», ko izdevīgi kultivē arī Maskareinu salās. No zaļās lapotnes raudzījās lieli — decimetru gari bumbveidīgi augļi ar sešstūrveidīgām šņīpām. Neatsverami noderīgs augs, ko daba dāvinājusi labības tukšajiem apvidiem un kas bez jebkādas kopšanas astoņus mēnešus gadā sniedz cilvēkam savus augļus.
  Neds Lends labi pazina šos augļus. Savos neskaitāmos ceļojumos viņš tos jau bij ēdis un labi prata pagatavot no tiem barībai lietojamās daļas. Tagad, tos ieraudzījis, viņš juta lielu kāri un nespēja savaldīties.
  — Profesora kungs, — viņš teica, — es nomiršu, ja nedabūšu nobaudīt maizes koka mīklu!
  — Nobaudiet vien, draugs Ned, baudiet, cik jums tīk. Mes jau esam šeit, lai taisītu izmēģinājumus. Izmēģināsim!
  — Tas neprasīs daudz laika, — kanadietis piezīmēja.
  Ar linzas palīdzību viņš aizdedzināja sausas malkas sārtu, un tas uzliesmoja žirgti. Pa to laiku mēs ar Konselu izmeklējām labākos maizes koka augļus. Daži starp tiem vēl nebij pilnīgi nogatavojušies, bieza miza apklāja to balto, tikko cīpslaino kodolu. Bet daudzi bij jau dzelteni un gaļīgi un, likās, gaidīja tikai novācēju.
  Šajos augļos kauliņu nebij. Kādu duci no tiem Konsels aiznesa Nedam Lendam. Tas tos sagrieza biezās šķēlēs un salika uz kvēlošām oglēm. Tā rīkodamies, viņš sacīja:
  — Jūs redzēsiet, profesora kungs, cik šī maize ir garšīga.
  — It sevišķi, kad tik ilgu laiku bij jāiztiek bez tās.
  — Tā vairs nav tikai maize, — kanadietis papildināja, — bet sevišķs smalks cepums. Vai jūs, profesora kungs, to nekad neesat ēdis?
  — Nē, Ned.
  — Nu tad sagatavojieties nobaudīt kaut ko pavisam sevišķu. Lai es tad vairs neesmu harpunistu karalis, ja jūs nepalūgsiet vēl!
  
  129
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, līgo līgo
• 0 commentsLeave a comment